Bērni ar autismu – kopīgiem spēkiem varam palīdzēt
Ikviens mazulis pasaulē nāk ar vajadzību pēc mīlestības un rūpēm, taču ir bērni, kuriem ir nepieciešama ne tikai vecāku, bet arī visas sabiedrības īpaša uzmanība un gādība. Tie ir bērni ar fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem, kuriem ikkatrs solītis viņu attīstībā prasa milzīgas pūles un darbu, tanī skaitā bērni, kuriem uzstādīta diagnose – autisms, kas šobrīd pasaulē tiek konstatēts 3-5 bērniem no 10 000.
Autisms tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – noslēgšanās, norobežošanās, bērniem ir grūtības sazināties un saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem, šie simptomi novērojami jau zīdaiņa vecumā un agrā bērnībā. Vecākus ārstu uzstādītā diagnose dzen izmisumā, taču apkārtējās sabiedrības un valsts institūciju attieksme pret šiem bērniem pārsvarā ir vienaldzīga vai pat noliedzoša. Latvijā speciālajā izglītībā nav izveidota atsevišķa programma bērniem ar autismu, skolotājiem nereti trūkst pieredzes un izpratnes par to, kā strādāt ar šiem bērniem. Lai pārrunātu īpašo bērnu problēmas skolās, ar Rēzeknes novada vecākiem un pedagogiem tikās speciālās izglītības skolotājas no Ārendāles apgabala Norvēģijā. Liva Rostole un Anna Elizabete Nesa. Viņas ciemojās Maltas speciālajā internātskolā, uzklausīja ar autismu slimo bērnu vecākus, kā arī piedalījās diskusijā kopā ar Rēzeknes novada skolotājiem.
Kā savā prezentācijā informēja Liva Rostole, kura resursu centrā Ārendālē strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, autisms ir organisks smadzeņu bojājums, kura rašanās iemesls pagaidām nav noskaidrots. Autismu raksturojošās pazīmes var novērot līdz 3 gadu vecumam. Funkcionālie traucējumi var izpausties bērna sociālajā komunikācijā, valodas attīstībā, rotaļdarbībā utt. Vecāki novēro bērna vienaldzību, nepatiku, kad vecāki vēlas paņemt bērnu klēpī, pašūpot, apkampt, piespiest sev klāt, paglāstīt. Bērni neveido acu kontaktu, neizmanto emocionālās tuvības situācijai atbilstošu sejas izteiksmi, nesmaida, nereaģē uz tuvinieku balsi, nepavērš skatienu valodas skaņas virzienā. Attiecīgi emocionālo piederību un patiku bērni izrāda tikai viņiem raksturīgā veidā, bez prieka reakcijas, sejas izteiksmes, mīmikas un ķerme ņa kustībām. Nozīmīga autisma spektra gadījumiem raksturīga pazīme ir arī empātijas trūkums un grūtības sevi identificēt ar otru cilvēku. Ja laikus sāk strādāt ar šiem bērniem, tie spēj socializēties, veiksmīgi iekļauties mācību procesā un vienaudžu grupā. Norvēģu speciālistes parādīja arī dažus videostāstus, kuros atklāts, kā bērni ar autismu veiksmīgi iejūtas vidē, spēj apgūt dažādas prasmes, kas viņiem līdz tam ir šķitušas neiespējamas.
Pieredzi darbā ar bērniem autistiem ir uzkrājušas Rēzeknes novada izglītības pārvaldes Speciālās izglītības atbalsta centra pārstāves Ilona Bruskovska un Natālija Melne, taču viņas jau tā ir pārslogotas darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Lai palīdzētu saviem bērniem, vecāki ir izveidojuši autism atbalsta biedrību, pagājušajā gadā Rēzeknē atvērta pirmā mācību telpa visā Latgalē bērniem ar autismu un citām retām diagnozēm. Ik vasaru bērni piedalās arī diennakts nometnēs rehabilitācijas centrā ''Rāzna'', taču tas ir nepietiekami.
Norvēģijā ir izveidoti resursu centri, kur ar bērniem kopīgi strādā mediķi, sociālie darbinieki un skolotāji, katram bērnam tiek izstrādāta viņa attīstības programma. Rēzeknē ir dienas centrs bērniem ar īpašām vajadzībām, tomēr arī Rēzeknes novadā būtu nepieciešams atbalsta centrs, kurā apmācītu speciālistus, vecākus darbam ar bērniem autistiem. Šādu centru varētu veidot uz Maltas speciālās skolas bāzes. Kā uzskata Rēzeknes novada Attīstības un plānošanas nodaļas ārējo sakaru speciāliste Inta Rimšāne, ir jāizmanto jebkura iespēja piesaistīt projektu finansējumu sadarbojoties ar Norvēģijas pusi, taču šajā jomā ir jācer uz sabiedrības atbalstu un vietējo pašvaldību deputātu ieinteresētību.
Apkopojot vizītes laikā Rēzeknes novadā gūtos iespaidus, norvēģu viešņas atzina, ka Latvijā nav viegli gan vecākiem, kuriem ir bērni autisti, gan arī skolotājiem, jo viņiem trūkst nepieciešamo mācību līdzekļu un informācijas. “Bērniem autistiem vajag īpašu uzmanību. Mēs bijām tikai vienā skolā un redzējam dažus bērnus un to, kā skolotāji ar viņiem strādā. Taču gan vecākiem, gan bērniem, gan skolotājiem būtu jāsāk izmantot tās metodes, kuras jau ir vispāratzītas visa pasaulē un arī Norvēģijā. Mums kļuva vieglāk strādāt ar šādiem bērniem pēc tam, kad sākām izmantot šīs metodes,” – saka Liva Rostole.
Nevalstiskās organizācijas “Eņģeļi ar mums” vadītāja Inese Muhamberga jautā – ko darīt šiem bērniem, kad viņi sasniedz pilngadību. “Mēs ieguldām lielus resursus šo bērnu integrēšanā, apmācīšanā līdz 18 -19 gadu vecumam, bet pēc tam šie bērni aiziet uz veco ļaužu pansionātiem un šie viņu apmācībā ieguldītie resursi tiek izmesti ārā. Protams, tas jaunietis nevar dzīvot viens pats, viņš nevar konkurēt darba tirgū, vecāki uztraucas – kas notiks, kad mēs vairs nebūsim blakus.” Norvēģijā uzskata, ka tā ir pašvaldības funkcija -- rūpēties par šādiem cilvēkiem un piedāvāt viņiem vajadzīgo aprūpi. Jauniešiem ir izveidoti dienas centri, kuros uzturas gan tie, kuri nespēj strādāt, gan arī tie, kas var darīt kādu vienkāršu darbu un līdz ar to nopelnīt sev iztiku, piemēram kaut ko vienkāršu gatavo ar rokām un pārdod, citi strādā dārzā, viņiem ir iespēja kaut ko mācīties, apgūt papildus u.c. Protams, arī viņu uzturēšanās izmaksu daļu sedz sociālā apdrošināšana un pašvaldība.
“Ir daudz dažādu sīkumu, ko varētu mainīt. Un ir ļoti nozīmīgi sākt ar sevi pašu, jo ir ļoti svarīga tava attieksme pret bērnu ar autismu,” saka speciālās izglītības skolotāja no Ārendāles Liva Rostole.
Anna Rancāne
