Ieva Vugule ārstē pacientus, kas nerunā, bet skatās acīs

05.06.2015

Lauksaimniecība

Gaigalavas pagasta „Rubeņu” mājas sētā allaž virmo dzīvība. Mājas pagalmā katru viesi riedami sagaida trīs draudzīgi takši. "Šī ir Džesika Karamele, drīz būs mazuļi, ja kads vēlas, var pieteikties. Džesiku var saukt par studenti, jo kopā ar mani uz Jelgavu, uz Latvijas Lauksaimniecības Universitātes kopmītnēm brauca, kad studēju. Visi suņi ir ar ciltsrakstiem un labi audzināti, īsti palīgi medniekiem. Takši ir mana pirmā lielā mīlestība, " smejot saka mājas saimniece, jaunā veterinārārste Ieva Vugule. Ievai ir svētki – viņa tikko piedalījusies pašvaldības rīkotajā telpu izsolē, kur noslēgusi nomas līgumu par telpām savai privātpraksei veterinārmedicīnā. Ieva Vugule ir pirmā no 13 Rēzeknes novada jaunajiem uzņēmējiem, kura jau likusi lietā nodibinājuma lauku ekonomikas attīstībai LEARN rīkotajā konkursā piešķirto finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, iegādājoties iekārtas privātpraksei. Konkursā ar saviem projektiem startēja 64 uzņēmēji, bet Ievas iecere par privātprakses aprīkošanu veterinārmedicīnā, lai sniegtu palīdzību lieliem un maziem apkārtnes dzīvniekiem, saņēma konkursa komisijas atzinīgu novērtējumu.
Kamēr telpas Gaigalavas centrā vēl gaida remontu, arī jaunās iekārtas vēl nav izkravātas no kastēm, Ieva labprāt padalās savā priekā. Te ir mikroskops, dažādi trauciņi, svari, sterilizators instrumentiem, video otoskops, galds, kas būs paredzēts operācijām un citas praksē noderīgas lietas, ar ko tiks aprīkotas paredzētās telpas. Tas viss ir domāts lieliem un maziem pacientiem.
Gaigalavā vien ir trīs lielas aitu saimniecības, tepat blakus saimniecība, kurā audzē sprogainās Mangalica un Vjetnamas šķirnes cūkas. Pieprasījums pēc veterinārajiem pakalpojumiem ir liels, jo tuvākā klīnika ir tikai Rēzeknē.
Starp jaunajām iekārtām ir arī čipu lasītājs, jo no 2016. gada visiem suņiem un kaķiem būs jābūt čipotiem. Čipošanas mērķis ir izveidot kopīgu dzīvnieku reģistru valstī, lai vajadzības gadījumā varētu noteikt dzīvnieka piederību. Par čipošanas noteikumu neievērošanu kontrolējošās institūcijas dzīvnieku saimniekiem varēs uzlikt sodu.
Dzīvnieku, putnu aprūpēšana un ārstēšana Ievai Vugulei ir gan profesija, gan lielā mīlestība jau kopš bērnības. Putnu kūtiņas pagalmā saimnieci sagaida daudzbalsīgs un daudzkrāsains lielu un mazu spārnaiņu bars, kā tādā mini zoodārzā. Pa ziemu putni uzturas kūtī, bet siltā laikā pastaigājas aplokā.
Pats lielākais ganāmpulka putns, tītaru tēviņš, te nav dusmīgs, bet mīlīgs ieglaužas Ievai klēpī. "Mans mazais dēliņš no tītara nebaidās, draudzējas. Gatim ir gads un 8 mēneši, bet viņam ir savs putnu ganāmpulks, kad atnāk no bērnudārza, pirmais darbs ir uzvilkt kājās gumijas zābakus un doties barot putnus. Oma viņam uzdāvināja cukurvistiņas, tik maziņas kā rotaļlietiņas. Mums ar mammu putni ir kopīga aizraušanās –tā ir kolekcionēšana, meklējam dažādas jaunas šķirnes no putnu audzētavām. Protams, tiek ievērotas visas labturības prasības, paši audzējam putniem graudus, papildus tiek doti mikroelementi, kā arī veikta attārpošana.”
Vuguļu ģimenē bērni jau no mazotnes audzināti ciešā saskarsmē ar dabu un ikdienas darbu. Ieva ir vecākā starp trim māsām. Elīna mācās Latvijas Jūras akadēmijā, bet jaunākā, Anete, šogad beigs Rēzeknes Valsts ģimnāziju.
"Tā enerģija mums laikam ir no vecākiem, mamma ir ļoti aktīva, arī vecmāmiņa. Tētis sākotnēji bija mežsargs, bet šobrīd strādā par mežistrādes meistaru. Viņš jau kopš bērnības ņēma mūs līdzi uz mežu. Ģimenē izveidojusies tradīcija, ka vakaros kopīgi braucām pa dažādiem meža ceļiem skatīties dzīvniekus, kā arī iepazīt dabu.
Mēs jau no piecu gadu vecuma mācējām stādīt bērzus, jo ģimene ir īstenojusi vairākus, ar mežu saistītus projektus. Tāpat arī tiek apmeklētas AS „Latvijas finieris” rīkotās meža dienas. Pāgājušogad, mūsu ģimenes jaunākais pārstāvis Gatis, tika iepazīstināts ar šo jauko tradīciju."
Ieva beigusi Rēzeknes Valsts ģimnāziju, skolu, kura šogad, diemžēl, tiks reorganizēta. Ieva ar labu vārdu atceras skolas radošo un rosīgo vidi, skolotāju kolektīvu un direktoru Aivaru Vilkasti.
Sekoja veterinārmedicīnas studijas Latvijas Lauksaimniecības Universitātē Jelgavā. "Mēs kursā bijām divi no Latgales, es un vēl viens puisis no Daugavpils, bet viņš palika Rīgā. Nez kāpēc arvien mazāk jauniešu no Latgales izvēlas studēt veterinārmedicīnu, varbūt tāpēc, ka ceļš līdz šai profesijai ir ļoti smags. Mēs sākām ap 70, līdz izlaidumam palika tikai kādi 30."
Arī tagad, pēc studiju beigšanas, Ieva arvien cenšas paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju, mācās dažādos kursos, kas ir obligāts noteikums, kaut gan vairāku dienu kursi Rīgā vai Jelgavā nav lēts prieks. Labi, ka ir vecāki, kā arī māsas un vairākas tantes, kas palīdz pieskatīt dēliņu.
"Veterinārārsts jau tāpat kā cilvēku ārsts, tikai viņi vairāk specializējas, bet mums ir jābūt plaša profila speciālistiem. Tur jāzina tikai cilvēka skelets, mums jāzina katrs kauliņš gan mājdzīvniekiem, gan putniem un eksotiskajiem dzīvniekiem. Un pacienti neko nevar tev pastāstīt, tikai skatās acīs."
Ieva slavē savus skolotājus, prakses vadītājus, Raiti Krūmiņu Cesvainē, Jaunpils pusē dakteri Andri Škaparu, Ilmāru Zemnieku Ķegumā, Uldi Eiduku un Arti Upenieku, SIA „Cirmas bekons”. Tie visi ir vīri, kā tad ir sievietei tikt galā ar lielajiem pacientiem?
"Diemžēl ar katru gadu mazāk vīriešu izvēlas šo profesiju, kad es beidzu, tad bija kursā tikai septiņi puiši. Veterināra profesija ir fiziski smaga, it sevišķi, kad vajag nofiksēt lielu dzīvnieku, labi, ja blakām ir kāds spēcīgs palīgs. Ir jāievēro arī piesardzības noteikumi un jābūt fiziskam un morālam rūdījumam. Diemžēl visiem es nevaru palīdzēt un tad ir skumji. Arī dzīvnieka saimniekam ir jāsadarbojas ar ārstu un patiesi, neslēpjot jāizstāsta visa situācija, lai uzstādītu pareizu diagnozi un to ārstētu." Finansējuma ietvaros iegādāta arī teļu izvilkšanas iekārta, lai varētu palīdzēt liellopiem apgrūtinātās dzemdībās. "Lai nav tā, ka ar traktoru jāvelk ārā. Ir bijis visādi. "
Tā vien šķiet, ka Ievai dienā ir vairāk stundu, nekā citiem – viņa vēl paspēj strādāt veterināro zāļu lieltirgotavā Rīgā, apkalpo paipalu fermu Daugavpils novadā, brīvdienās izpalīdz kolēģēm vienā no Rēzeknes klīnikām. Klienti ir ne tikai Rēzeknes novadā, bet jau arī Varakļānu, Balvu, Daugavpils, Līvānu novadā u.c.
"Kā to var paspēt – nezinu, vispār jau dzīve ir uz riteņiem. Bet šādā veidā es labāk iepazīstu reālo situāciju Latgalē, kas nav nemaz tik spīdoša. Ir nācies saskarties ar to, ka netiek ievērota dzīvnieku labturība, tie tiek nepareizi ārstēti. Es cenšos izmantot jaunus medikamentus, jaunas ārstēšanas metodes, jo medicīna visu laiku attīstās, ir jāmēģina kaut kas jauns."
Tagad Ievai jāsāk telpu remonts, lai jau uz rudens pusi jaunā privātprakses vieta varētu vērt durvis. Rūpju un skriešanu daudz, bet Ieva ir optimiste un nenožēlo, ka pēc studijām atgriezās dzimtajā Latgalē. "Rīgā jau arī visiem nav tik labi, kā no malas izskatās, ir liela konkurence, jācīnās par savu vietu zem saules, par saviem klientiem."
Privātprakses nosaukums pagaidām nav izdomāts, taču vienu Ieva labi zina – būs gaiši logi un uz palodzes noteikti sēdēs kāds draudzīgs un līksms taksis.

Anna Rancāne
Autores foto

         Fiksēšanas būris Fiksēšanas būris Mikroskops Instrumentu trauki Video otoskops

Click to listen highlighted text!