Lubāna vilinājums – visu paaudžu kopā sanākšanas prieks
Rēzeknes novadā ir tāds pagasts - Gaigalava, par ko vietējie saka, ka tur zāle esot zaļāka, debesis zilākas un kultūras dzīve esot nepārtrauktā kustībā, jo šeit darbojas dažādi radošie cilvēki: dzied, dejo, lasa dzeju, taču šoreiz runa nebūs par to. Lielākā uzmanība tiks veltīta ikgadējam pasākumam „Lubāna vilinājums”. 3. augustā Gaigalavas pagastā jau divpadsmito gadu notika amatierteātru svētki „Lubāna vilinājums”. Sākušies kā senioru kolektīvu svētki, tagad pārtapuši visu paaudžu teātra spēlētāju kopā sanākšanas pasākumā un ar saviem priekšnesumiem priecē skatītājus.
Šogad svētkus kuplināja pašdarbības kolektīvi no tuvākiem un tālākiem Latvijas novadiem: Baltinavas amatierteātris „Palādas” (režisore Anita Ločmele), Aknīstes amatierteātris (režisore Veronika Papaurele), Madonas novada Aronas amatierteātris „Aronieši” (režisore. Laima Vanaga), Rogovkas amatierteātris (režisore Maruta Miščenko), Nagļu amatierteātris (režisore Anna Baleiša), Gaigalavas amatierteātris „Optimisti” (režisore Ilze Vugule), Gaigalavas amatierteātris „Apīnis” (režisore. Valentīna Deksne), Gaigalavas amatierteātris „Bykovīši” (režisore Ērika Bozoviča).
Teātru dalībnieki šogad bija sagatavojuši ciema kukuļus, ar ko sveikt pasākuma organizatori Valentīnu Deksni. Vieni atveda „Annes aroneju soldonū goncīti i dasys gabaleņu”, citi bija salasījuši ārstniecības augus „Smadzinem i nervim”. Pasākumu ar savu priekšnesumu kuplināja folkloras kopa „Gaigalas” (vadītājs Jānis Trūps).
Izrāžu maratonu atklāja Gaigalavas amatierteātris „Optimisti” ar pirmizrādi pēc S. Mihalkova lugas motīviem „Viesnīca”. Darbība risinās 50-to gadu beigās, kādā nelielā Piemaskavas pilsētiņā. Luga tika paspilgtināta ar jautrām „častuškām” „Optimistu” sievu sniegumā un deju grupas „Raffaello” izpildījumā.
Pasākuma gaitā skatītāji kopā ar aktieriem varēja ritināt lielo dzīves kamolu par mūžīgi neatrisināmo tēmu – sieviete un vīrietis... mīla un naids..., skanēja lustīgas dziesmas un dejas. Nagļu sievas sprieda kā tikt pie vīra un kas ir laba sieva – vai tā, „kas vienmēr glauda pa spalvai un vakarā palaiž izskrieties” vai tā, kas „pie smagiem darbiem radina kā kamieli pie nastām”. Savukārt amatierteātris „Apīnis” stāstīja, ka vīri bēg no labām sievām, jo „vīrietis tā ierīkots no dabas: ja viņam labi dzīvojas, viņš dzīvot grib vēl labāk”. Bet kā tur īsti ir? To nemāku jums teikt, spriediet nu paši...
Neatņemama svētku tradīcija - brauciens uz Lubāna ezeru
Pēc izrāžu cēliena viesojāmies ūdenstūrisma attīstības centrā „Bāka”, kur mūs sagaidīja Velna māte ar divām jaunām velnenēm. Tie velni ne jau velti ap to ezeru grozās, jo, kāda teika stāsta, ka velnam ir bijusi teikšana pār ezeru. Sākotnēji ezers esot atradies Kangaru pakalna apkārtnē. Taču velns tam licis pacelties gaisā, ezers ilgi lidoja. Ceļā neviens to nav saucis vārdā. Vietā, kur tagad plešas Lubāna līdzenums, sievietes kādā sētsvidū velējušas veļu. Izdzirdējušas gaisā lubu plēšanai līdzīgu troksni, tās iesaukušās: „Tas jau lubu plēš!”. Ezers meties lejā un noslīcinājis mājas ar visām velētājām. Rudens naktīs vēl tagad varot saklausīt veļas velēšanu ar vālēm.
Teātra dalībniekiem bija jāpiedalās radošā uzdevuma - improvizētā priekšnesumā, kuru bija sagatavojusi Liene Skrauča. Tajā satikās gan Laimdota, gan Rosa, gan princis baltā zirgā un citi lugu varoņi.
Velna māte visus sūtīja uz ezeru: ūdenī kājas pamērcēt un pavērot ezeru, kas ar saviem plašumiem katru gadu vilina atkal un atkal no jauna, un rosina uz radošu darbošanos, ar vēja brāzmām un niedru šalkām atnesdams neparastas idejas jaunam darba procesam. Pēc visām aktivitātēm baudījām garšīgo zivju zupu, par ko paldies prasmīgajai saimniecei Birutai Kolnejai!
Caur sevi – līdz skatītājam
Bet kas gan liek šiem cilvēkiem – aktieriem – iet vakaros uz mēģinājumiem, mācīties no galvas tekstu, tērēt tik daudz sava brīvā laika, ko varētu pavadīt snaužot uz dīvāna?! „Pirmkārt tā ir kustība, kustība tā ir dzīve, tas ir kopā būšanas prieks, darbs mums ir darbs, ģimene ir ģimene, bet ir vajadzīgi šie draugi, vajadzīgas šīs kopā būšanas prieks, lai ikdienu padarītu daudz krāšņāku, daudz radošāku, pilnvērtīgāku, jo ne katrs var atļauties aizbraukt kaut kur tālāk, tāpēc šādi pasākumi ir iespēja redzēt citus, parādīt sevi, apskatīt apkārtni, apskatīt savu Latviju,” tā stāsta Aknīstes pagasta amatierteātra palīgs deju horeogrāfijā Egita Dzalbe.
Vistālāko ceļu bija mērojis kolektīvs no Zemgales novada Sēlijas. Aknīstes amatierteatra režisore Veronika Papaurele stāsta par „Lubāna vilinājuma” izrāžu maratronu: „Katra izrāde ir izaicinājums, mēs skatāmies savus kolēģus, viņu aktiermeistarību, skatāmies gan dramaturģiju, gan scenogrāfiju, mācāmies no saviem kolēģiem un ceram, ka arī viņi no mums var kaut ko iemācīties... Pašdarbnieki ir tie cilvēki, kuri strādā no sirds. Vispatiesākās izrādes top amatierteātros, pilnīgi viennozīmīgi. Jo lielajiem teātriem tas ir algas darbs, viņi par to saņem algu, mēs saņemam skatītāju aplausus, smaidus vai dažādas emocijas, kas virza mūsu darbu uz priekšu.”
Uz atvadām teikšu tā, lai mums nepietrūkst cilvēku, kuri rada mākslu un nepietrūkst cilvēku, kuri grib to baudīt... Uz tikšanos arī nākamajā gadā!
Laura Sarnoviča