Metālkalējs Jānis Ļubka

Darbnīcas apskate. Metālkalšanas iemaņu sniegšana. Izstrādājumu pārdošana un izgatavošana pēc pasūtījuma. Metālmākslinieciskā apstrāde.

Meistars veido metāla darbus etnogrāfiskā latviešu stilā u turpina vecās latviešu kalējmākslas tradīcijas. Apmeklētāji paši var izkalt naglu vai pakaviņu.

Jānis Ļubka ir dzimis 1942. gada 17. aprīlī Ludzas rajona Nautrēnos. Ģimenē ir 4 bērni, Jānis – vecākais; viņš mantojis vectēva – meistara ar zelta rokām – darba prasmi un mātes – audējas – čaklumu. No mātes mantota arī gaume un skaistuma izjūta. Jāņa bērnu dienu atmiņu ainas – viņa pedantiskais un čaklais vectēvs - Mikitānu kalējs - vērīgajam puišelim smēdes karstumā palaikam uzsauc: „Puika, papūt!” Bērnībā piedzīvotais viņa izjūtu pasaulē uz mūžu saistās ar kalēja smēdi kā aizraujošu cirka izrādi, cilvēka, uguns un metāla rotaļu. Tāpēc viņš pievērsās kalēja amata apguvei un radošo darbību izlēma saistīt ar metāla māksliniecisko kalšanu. 20.gs. sešdesmito gadu sākumā Jānis devās mācīties uz Rīgas 17.mākslas vidusskolu.

Līdz 1992.gadam Jānis Ļubka strādāja Rīgā, kur ilgus gadus vadīja tautas mākslas studiju „Zīle”. Mākslas studijas uzdevums bija metālkalēju – tautas daiļamata meistaru – amata prasmes izkopšana, tautas ornamentu apgūšana, folkloras un etnogrāfijas zināšanu uzkrāšana. Jāņa metālmākslas darbi ir dažādi sadzīves priekšmeti – aproces, pulksteņi, svečturi, puķu turētāji, arī spoguļi, drēbju pakaramie, krēsli. Kā atzīst Jāņa Ļubkas mākslas darbu cienītāji, viņa darbos „ieturētais” melnais metāls spēj uzziedēt dzīvā lapā un ziedā, ornamenta rakstā izvīties līdz grafiski smalkai svītriņai. Savu rokrakstu smalkos spoguļu ietvaros, pakaramajos un iespaidīgos svečturos viņš izveidojis, studējot tautas mākslas meistaru paaudzēs pārmantotās tradīcijas un izmantojot paša radošos jauninājumus.

Pirmā Jāņa personālizstāde notika 1984.gadā Brīvdabas muzejā, tai sekoja daudzas citas, popularitāti gūstot arī ārpus Rīgas, proti, dzimtajā Latgales pusē un citviet – viņa darinātie metālkalumi ieraugāmi starp ikvienas lielākas tautas lietišķās mākslas izstādes eksponātiem. Tie izstādīti arī Polijā, Krievija (Maskavā), Vācijā, Somijā, Japānā, Polijā.

Jānis Ļubka ir saņēmis daudzas atzinības, goda rakstus par nozīmīgu ieguldījumu tautas mākslas attīstībā, par radošām mākslinieciskām veiksmēm metāldarbu darināšanā un par tīrās latviskās stīgas skanējuma saglabāšanu. Latviešu tautas ornamentu iepazīšana, etnogrāfiskā un arheoloģiskā materiāla apguve Jānī radīja dziļu interesi par tautas likteņgaitām.

80.gadu otrā pusē, sākoties tautas Trešajai atmodai, Jānis kļuva par daudzu vēsturisku notikumu aculiecinieku un aktīvu dalībnieku. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1991.gada augustā, Jānis uzskatīja, ka kopīgo akciju laiks aiziet vēsturē un katram cīnītājam par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu ir jādod ieguldījums tālākai valsts attīstībai. Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kurus sajūsmināja ideja par Latvijas lauku atdzimšanu uz uzskatīja, ka viņam ir jāsaimnieko uz tēvutēvu zemes. Viņa māte bija nepārtraukti saukusi Jāni atgriezties dzimtajā pusē, tomēr tobrīd Rīgā viņam bija svarīgi izdzīvot valstij nozīmīgus un vēsturiskus notikumus.

Dzimtajās tēva mājās, Mikitānu ciemā Jānis atgriezās 1992.gadā, pārņēma īpašumā vectēva atstāto zemi, tā kļūstot par zemnieku. Saimnieko kopā ar dzīvesbiedri, kura laukos atradusi sev tīkamu nodarbi – audzē un pārdod dārzeņus. Lai neatstātu novārtā vaļasprieku (kā Jānis pats sauc savu metālkalēja amatu), viņš savā dzimtajā pusē Zaļmuižā, vecajā kultūras namā iekārtoja darbnīcu. Jānis atzīst, ka mazāk laika atliek zemes apsaimniekošanai, vairāk nododas savam amatam. Par ciemiņiem savā darbnīcā Jānis nevar sūdzēties, viņa darba cienītāju un apjūsmotāju netrūkst.
Jānis arī aktīvi sadarbojas ar vietējiem daiļamata meistariem un veido ar viņiem kopīgas izstādes. Viņš pats atzīst, ka mūža lielākais darbs ir Rogovkas 200 gadu atcerei veltīts piemineklis, kurš atrodas ciemata pašā centrā.

Gan Jāņa Ļubkas kaimiņi, gan citi Nautrēnu pagasta iedzīvotāji uzskata meistaru par Latvijas patriotu un godavīru, dzīvesgudru zemnieku ar mākslinieka dvēseli.