Monoizrādē “Marina” Silmalas KN – par sievišķīgo un mūžīgo

Cik daudz laika mēs veltām saviem mīļajiem?.. Teiksiet, jautājums netaktisks, nevietā, bet varbūt īstajā laikā – kamēr vēl ir laiks… Un cik daudz sekunžu mēs esam gatavi “upurēt” kādam nepazīstamam cilvēkam?..
Šīs domas nav nejaušas, jo novembra un Dvēseļu dienas priekšnojautās neviļus un biežāk atceramies tos, kuriem ceļš šaisaulē ir beidzies. Taču arī pieminēt viņus var dažādi, un 27. oktobra pievakarē Silmalas Kultūras namā bija iespēja redzēt, kā talantīga aktrise daudzos savu domu vakaros no izlasītām grāmatām var saaust vienu stundu slavena, bet sveša cilvēka piemiņai…
Rēzeknes Krievu tautas teātra aktrise Olga Belova savā monoizrādē “Marina” (režisore Svetlana Semeņaka) spēja izteikt 20. gadsimta slavenās krievu dzejnieces Marinas Cvetajevas dzīves skaistumu un traģismu. Vien ar dažiem rekvizītiem uz skatuves – krēslu, degošu sveci, diviem grāmatu saišķiem, vecu koferi ar pāris vēstulēm un vēdekli, dzijas kamolu un plecu lakatu – skatītājs tika aizvests gan uz vārda mākslinieces bērnības paradīzi, gan pirmās mīlas satikšanas liedagu, gan emigrāciju un pat ļāva stāvēt dzīves pēdējā bezdibeņa pašā malā… Runāja dzeja, vīram Sergejam Efronam adresēto vēstuļu un dzejnieces dienasgrāmatu fragmenti, dziesmas, Olgas izpildījumā, izsakot visu sāpi, ko vēsturiski bargajos vajāšanu un kara laikos spēja sevī satilpināt vien sieviete (māte, kas zaudēja vienu no trim bērniem; sieva, kas lūdzās tālaika vadoņiem, lai ļauj satikt vīru; dzejniece, kura, protot divas svešvalodas, bija spiesta klīst svešumā, bet tā arī neatrada mājas dvēselei). Kā savdabīga lūgšana izskan vārdi: “– Бог, не суди! –/Ты не был/Женщиной на земле!”... Tie liek noticēt, ka dzejnieces dzīves traģiskais noslēgums bija vien izlijusi pilna asaru glāze…
Jau gadu desmiti mani šķir no krievu klasiķu padziļinātas iepazīšanas un, manuprāt, fundamentālu zināšanu un intereses rašanās skolotājas Regīnas Bikovičas vadībā (Maltas vidusskolā), bet joprojām esmu krievu dzejas klasiķu varā, un šis vakars man to atgādināja. Roka neceļas un prāts neļauj tulkot M. Cvetajevas un citu krievu klasiķu dzejas rindas – gan tāpēc, ka tās vienkārši būtu domu kropļojums, gan tāpēc, ka mums krievu valoda nav svešvaloda un jāpriecājas, ka mēs, latgalieši, tik dabiski spējam uztvert šos oriģināltekstus… Taču – ne jau tautībai ir nozīme, bet faktam, ka ir vienotājtēmas visos laikos un visām tautām – dzimtene, mīlestība, dzīves jēga, mūžība. Un tos var atklāt vārdos, darbībā, detaļās. Var un vajag atklāt…
Neliegšos, arī M. Cvetajevas dzeja ir krievu valodas bagātības un iespēju liecība – vārdu labirinti, kuros klīst vientuļa sirds, nesot līdzi fatālismu un traģisma nojausmu. Jau monoizrādes sākumā ar patiešām dziļiem vārdiem “Monologā/rekviēmā”, aktrise trāpīgi iezīmēja vienu no spilgtām M.Cvetajevas dzejas tēmām – “Настанет день, когда и я исчезну/с поверхности земли”). Taču – patiešām pārsteidz vārdu/uzsvaru spēles! Vien pāris citāti (iztulkojiet, ja spēsiet, nesaminot domu un dzejas rotaļīgumu!):
Я могу без всех,/но, может,/в первый раз мне хочется не мочь.
***
Всё перемелется? Будет мукой?/Нет, лучше мукой!
***
Начинать наугад с конца,/И кончать еще до начала.
***
Если душа родилась крылатой –/Что ей хоромы и что ей хаты!
***
Ja zināt vai uzzināsiet Marinas Cvetajevas biogrāfijas faktus, atklāsies, ka viņas dzīvē ir bijuši traipi, gluži kā katrā dzīvē… Paliek tas, kas pēc pēdējā kritiena – tas, ko cilvēki grib atcerēties un vēstīt citiem pat pēc 125 gadiem.
Un tas, ka Silmalas KN mājīgā zāle nesagaidīja pulka skatītāju, liecina vien par to, ka ne visi spēj un ne visiem vajag lūkoties dziļāk par acīmredzamo… Paldies tiem, kas to vēlējās un izbaudīja Olgas sievišķīgi izjustajā, profesionālajā sniegumā! Paldies Silmalas KN vadītājai Natālijai Stafeckai par ierosmi un vēlmi rādīt līdzcilvēkiem mākslu un pasauli tās dažādībā! Lai arī turpmāk domas tikpat krāsainas, kā Olgai uz dāvinātais lietussargs ar uzrakstu “Silmalas KN draugs”! Silmalas KN ir daudz draugu! Pievienojiet arī Tu, kādreiz atnākot un izbaudot to, kas rāda ikdienu un dzīvi citā gaismā!
Pateicībā par iniciatīvu dot iespēju baudīt mākslu arī ciemu kultūras namos –
Skaidrīte Svikša