Par Latgales vēsturi un izcilām personībām domājot

Kad pirms 99 gadiem, 1918. gada 18. Novembrī Rīgā notika Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas svinīgais akts, Latgales okupācijas dēļ tajā piedalījās tikai viens Latgales pārstāvis – Staņislavs Kambala. Viņš redzams pirmajā rindā fotogrāfa Viļa Rīdzenieka slavenajā fotogrāfijā, kurā iemūžināts valsts tapšanas mirklis Nacionālajā teātrī. Valsts svētku priekšvakarā, 11. novembrī, St. Kambalas dzimtajā pusē, Rēzeknes novada Lendžu pagastā, notika konference “Staņislava Kambalas ieguldījums Latgales vēsturiskajos procesos”, kurā pulcējās vēsturnieki, literāti, kā arī kupls interesentu pulks, lai runātu gan par šo interesanto, daudzpusīgo, taču maz zināmo personību, gan arī par to laiku, kurā viņš dzīvoja un darbojās, laiku, kurā notika nozīmīgi vēsturiski notikumi, kas mainīja Latgales un Latvijas likteni.
Konferenci organizēja Lendžu pagasta pārvalde ar Valsts kultūrkapitāla Latgales programmas un Rēzeknes novada pašvaldības Radošo projektu konkursa finansiālu atbalstu.
Konferencē ar referātiem piedalījās pazīstami vēsturnieki: Dr. hist. Valters Ščerbinskis (Latgales un Starpkaru perioda Latvijas politika), Dr. hist. Vladislavs Malahovskis(Zemes jautājums Latgalē), kartogrāfe, Mg.arh. Andra Zubko- Melne (Vietvārdi administratīvi teritoriālo reformu kontekstā), Mg. arh. Kaspars Strods (Latgales jautājumu atspoguļošana laikrakstu “Dryva” un “Liaužu Bolss” publikācijās), literāti: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs (Marginālijas stāstam par Staņislavu Kambalu), Sandra Ūdre un Juoņs Ryučāns (Kūpeigais i atškireigais laikabīdru S. Kambalys i F. Kempa biografejos). Diemžēl, slimības dēļ nevarēja piedalīties uzaicinātie referenti Dr. hist. Inese Runce un rakstniece Inga Ābele.
Staņislavs Kambala dzimis 1893. gada 12. jūnijā, pēc jaunā stila – 24. jūnijā, Rēzeknes apriņķa Kuļņevas pagasta Stapuļu sādžā (tagad – Lendžu pagasta teritorija), lauksaimnieka Antona Kambalas ģimenē. 1914. Beidzis Pēterburgas katoļu garīgo semināru, taču priesterības ceļu neizvēlas. 1914. Gada 31. Jūlijā iesaukts karadienestā, beidzis Oranienbaumas praporščiku skolu, paaugstināts praporščika dienesta pakāpē. Dienējis 52. Sibīrijas strēlnieku pulkā, no 1917. Gada 2. Rīgas Latviešu strēlnieku pulkā. Pēc demobilizācijas darbojies Latgales Pagaidu zemes padomē. Kā Latgales pārstāvis piedalījies Latviešu Pagaidu nacionālās padomes organizēšanā. Vācu okupācijas laikā 1918. Gadā strādājis Rēzeknes apriņķa zemstē un bijis latviešu skolotāju kursu pārzinis. Lielinieku valdīšanas laikā par darbību Latgales Pagaidu zemes padomē apcietināts, ievietots Cēsu cietumā, atbrīvots pēc lielinieku padzīšanas. Bijis Tautas padomes sekretāra biedrs, darbojies Karaklausības, Satversmes sapulces Centrālajā vēlēšanu un Uzsaukumu izstrādāšanas komisijā. 1919. Gada oktobrī kā Tautas padomes pārstāvis J. Zālīša, vēlāk Z. Meierovica vadītās Latvijas delegācijas sastāvā nosūtīts uz Poliju un Lietuvu palīdzības meklējumos cīņai pret Bermonta karaspēku. No 1920. Gada maija Satversmes sapulces loceklis no Latgaliešu zemnieku partijas. Bijis Satversmes sapulces II viceprezidents. Piedalījies Latgales Zemnieku partijas dibināšanā. Izveidojis un līdz 1920. Gadam vadījis laikrakstu “Latgalīts”. Studējis tieslietas Latvijas Universitātē. No 1923. Gada Latvijas Bankas padomes loceklis. 1925—1926. – Latgales Akciju bankas rīkotājdirektors. 1926. Gada 1. Novembrī iecelts par Latvijas Bankas valdes locekli. Vēlāk saimniecisks darbinieks, Litenes dzirnavu īpašnieks. Līdztekus sabiedriskajai un politiskajai darbībai Staņislavs Kambala bijis aktīvs publicists. Rakstījis laikrakstiem „Zemnīka Ziņas” un „Latgolas Vōrds”. Publicējies arī ar pseidonīmu Bute. Darbojās arī kā lingvists - 1918. gadā iznāca viņa darbs „Atskats par latgaliešu pareizrakstības apspriedi”, 1921. un 1922. gadā — „Latvīšu volūdas gramatika latgalim”. Par saviem nopelniem viņš saņēmis Latvijas Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni.
Miris 1941. gada decembrī Rīgā. Apglabāts Rīgas svētā Miķeļa kapos.
(Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā Latvijā, sastādītāji Ēriks Jēkabsons un Valters Ščerbinskis, Jumava, 2006.)
Kaut arī konferences referātos vairāk tika iztirzāti vēsturiskie procesi, nekā paša Kambalas personība un viņa devums, tieši vai netieši katrā no tiem iezīmējās kāda šķautne no St. Kambalas biogrāfijas. Tā, kartogrāfe Andra Zubko Melne, runājot par vietvārdiem, atšķetināja dažus mītus, kāpēc St. Kambalas dzimšanas vieta dažādos vēstures avotos ir minēta dažādi. Latgalē 19. Gs. bija divpakāpju pašvaldības, gan pagasti, gan lauku kopienas (сельское общество) tāpēc St. Kambala ir dzimis Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa Kuļņevas pagasta, Labvāržu lauku kopienas Stapuļu sādžā.
Andra savā aizraujošajā stāstījumā uzsvēra, - vietvārdi ir ilgmūžīgi un tajā pašā laikā trausli un neaizsargāti. Vietvārdu rakstību katra vara mēģināja piemērot savai izpratnei, Latgalē tie ir gan krieviskoti, gan pārlatviskoti, izkropļojot to jēgu un būtību. Tā Iudiņu vietā radās Īdeņa, Sīnuojas vietā – Zilupe, Lyuzinīki – Lūzenieki, Keiseļi – Ķīseļi, Kucinis – Kucēni, utt. Taču vēl skumjāks ir stāsts par mazo ciemu izmiršanu un to nosaukumu izzušanu no Latvijas kartes. Piemēram, Lendžu pagastā ir 40 ciemi un 3 no tiem nav deklarēts neviens iedzīvotājs.
Sādžas (cīma, solys) nosaukums Latgalē ir bijis galvenais vietvārds un saimnieciskās dzīves pamatelements. Viensētas parādījās 19. Gs. beigās, pārsvarā tie bija luterticīgie Vidzemes zemnieki, kas drīkstēja Latgalē iepirkt zemi. Iziešana viensētās turpinājās līdz pat 1937.g. , un šo procesu vairāk analizēja Dr. hist. Vladislavs Malahovskis, runājot par zemes reform Latgalē. Sādžu saimniekošanas sistēma un brīvas zemes trūkums ietekmēja Latgales ekonomisko attīstību un sekas no tā tiešā vai netiešā veidā ir jūtamas arī vēl šodien. XX. Gs. 20—30. gados, kad iedzīvotāju blīvums Latgalē bija 30—40 cilvēki uz kv.km, zemes trūkums tika risināts gan ar došanos laukstrādnieku gaitās, zemnieku pārcelšana uz Kurzemi un Vidzemi, Lubāna ezera klānu nosusināšanu. Tomēr Latgalē pārsvarā dominēja nelielas saimniecības 10-12 ha, bet nebija retums arī 3-5 ha saimniecības.
Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists Mg. arh. Kaspars Strods aicināja ielūkoties divu Latgales laikrakstu - “Dryva” un “Liaužu Bolss” publikācijās, kur atspoguļota Latgales kongresa sagatavošana un norise, diskusijas starp apvienošanās aizstāvjiem un pretiniekiem. Tā, “Dryva” 1916.g. 12. Oktobrī Francis Kemps brīdina, ka esam pārāk atšķirīgi un ka nevajag steigties ar apvienošanos ar baltiešiem: “Vitebskīšim joīt sovu naatkareigu ceļu”. Viņam šī paša laikraksta 1916. g. 23. Novembrī oponē Francis Trasuns, vēlāk arī Kazimirs Skrinda. 1917. g. 5. Aprīlī sāk iznākt “Liaužu Bolss”, kura 6. Maija numurā Fr. Kemps raksturo Latgales kongresa gaitu. Šim laikrakstam, kurš pauda Fr. Kempa un viņa domubiedru pozīciju, gan nebija garš mūžs.
“Vēsture ir interesanta, bet ar vēsturi mums jābūt prātīgiem,” – tā savu referātu par politisko spektru starpkaru Latvijā, tostarp Latgalē, noslēdza viesis no Rīgas, Dr. hist. Valters Ščerbinskis, viens no enciklopēdiskā izdevuma “Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā Latvijā” autoriem. Politiskais spektrs Latvijā 30. G. sākumā bija tik tiešām daudzveidīgs, 1928. Gada Saeimā bija ievēlēti pārstāvji no 27 partijām. Pēc ideoloģiskām tendencēm tos varētu iedalīt labējos (Latvijas Zemnieku savienība), centristos (Demokrātiskā centra partija) un kreisajos (LSDSP), kā arī dažādās sīkpartijas, populisti u.c. Latgaliešu partijas bija pieskaitāmas pie reģionālajām partijām, starp kuru pārstāvjiem Saeimā bija gan konservatīvie politiķi – A. Pastors, J. Rancans, S. Ivbulis, progresisti – Fr. Trasuns, J. Pabērzs, St. Volonts, sociālisti – Jānis Opincāns, Jānis Ankipāns, populisti – Fr. Logins. Jāatzīst, ka 20.-30.g. Latgalē vairs nebija tik daudz svarīgs jautājums, kas tika diskutēts Rēzeknes kongresā (valoda, ticība), bet gan ekonomiskās intereses, kas apvieno latgaliešus ar pārējo novadu politiķiem. Svarīgs aspekts starpkaru Latvijas politiskajos procesos bija Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveidošana 1934. gada 15. maijā, kas pilnībā pārveidoja Latvijas valsti. Mazāk zināmi ir opozīcijas mēģinājumi Ulmaņa režīmam – Fr. Kempa radītais Dzelzs leģions un tā izstrādātais Latgales ultimāts valsts un ministru prezidentam, kas toreiz bija bezprecedenta dokuments.
Literāti Valentīns Lukaševičs, Sandra Ūdre, Juoņs Ryučāns vairāk pieskārās marginālām St. Kambalas biogrāfijas un personības dimensijām. Izrādās, ka St. Kambala bijis arī lingvists, piedalījies latgaliešu ortografijas komisijā, izdevis savu gramatiku, kurā vairāk iekļautas Bērzgales un Lendžu pusē sastopamas latgaliešu valodas īpatnības. Interesanta personība bijusi Staņislava Kambalas dzīvesbiedre Tekla Kambala (dz. Vaidere) - sabiedrības dāma, salonu lauva, gluži vai latgaliešu Emīlija Benjamiņa, bieži vien minēta dzeltenās preses slejās. Kā atzīmēja V. Lukaševičs, interesanti ir tas, ka pats St. Kambala savā autobiogrāfijā pavisam nemin faktu, ka viņš ir piedalījies tādos vēsturiskos notikumos, kā Latgales apvienošanas kongresā un valsts proklamēšanā, bet gan vairāk uzsver bēgšanu no lielinieku cietuma.
Konferencē piedalījās vairāki Kambalu dzimtas pārstāvji, gan no Staņislava brāļa un māsas zara. Jāatzīmē, ka viens no slavenākajiem šīs dzimtas pārstāvjiem ir pasaulē pazīstamais basketbolists Kaspars Kambala - Staņislava brāļa Donota mazmazdēls.
Mēs nereti esam pieraduši vēsturi skatīt kā tādu šaha galdiņu ar figūrām un lauciņiem – balts – melns, karalis – dāma, Trasuns – Kemps, u.t.m.l., bet vēsture nekad nav melnbalta, tai ir tik daudz nianšu un nejaušību. Aktieris Vilis Daudziņš, kurš atveido galveno lomu Uldis Tīrona iestudētajā izrādē Jaunajā Rīgas teātrī “Pēdējā Ļeņina eglīte”, intervijā laikraksta "Diena" pielikumā "Kultūras Diena" (2017. 10.11.) saka pārdomu vērtus vārdus: "Mums nemitīgi ir jāsastopas interpretācijām, nemitīgi ir jāsastopas ar selektīvu faktu izvēli, kas palīdz mums dzīvot. Mēs no milzīgā lēruma dažādu vēstures notikumu un faktu vienmēr izvēlamies sev ērtākos, lai kaut kā formulētu sevi savā laikā, vietā, zemē.” Cerams, ka šai konferencei Lendžos sekos turpinājums, lai Latvijas simtgades gadā arvien vairāk pētītu un izzinātu mūsu novada vēsturi un tā izcilākās personības.
Anna Rancāne
Foto: Anna Rancāne, Silvija Kipļuka
Fotogalerija