Antona Rupaiņa muzejā atklāta jauna ekspozīcija

25. novembrī Bērzgalē apmeklētājiem durvis vēra atjaunotais rakstnieka Antona Rupaiņa (1906 -1976) muzejs. Patīkamas pārmaiņas piedzīvojusi gan ekspozīciju zāle, gan pati ekspozīcija, kļūstot mūsdienīgāka un pievilcīgāka. Nelielajā telpā, kas atrodas Bērzgales kultūras namā, var iepazīties gan ar Bērzgales pagasta vēsturi un ievērojamākajiem bērzgaliešiem, gan ar rakstnieka – novadnieka dzīvi un literāro darbību.
Ekspozīcijā izvietoti restaurētie autentiskie sadzīves priekšmeti no A. Rupaiņa dzimtajām mājām Lendžu pagasta „Pūriskos”: trauku skapis, virtuves skapītis un sekreters, jeb rakstāmgalds. Telpā pieejams dators, projektors un ekrāns, uz kura var eksponēt videomateriālus.
Atklājot jauno ekspozīciju, Antona Rupaiņa muzeja direktore Olga Pekša izteica lielu paldies Bērzgales pagasta pārvaldei, kultūras nama vadītājai Dailai Ekimānei, Rēzeknes novada domei, kā arī vietējiem ļaudīm par atbalstu ekspozīcijas tapšanā.
“Rupaiņa dzīves ceļš no Pūriskiem līdz Minesotai un atgriešanās, tas ir daudzu latviešu ceļš, un nav svarīgi, kur viņi iet, bet ir svarīgi, ja viņi atgriežas dzimtenē, vai nu paši, vai ar saviem darbiem. Lai veicas jūsu muzejam,” – tā savā apsveikuma uzrunā teica Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs.
Bērzgales vēsture ir bagāta ar izcilām personībām un ievērojamiem notikumiem, tāpēc gan kādreizējā Bērzgales ciema vadītāja Staņislava Igaune, gan pašreizējais Bērzgales pagasta pārvaldnieks Arvīds Dunskis atzīmēja, ka būtu nepieciešams telpas paplašināt. Muzejam cienīga vieta būtu Bērzgales muižas ēka, taču tās atjaunošanai nepieciešami lieli līdzekļi.
Muzeja jaunās ekspozīcijas ierīkošana veikta Valsts kultūrkapitāla fonda finansētā projekta ietvaros (EUR 5270). Telpas atjaunošanas darbiem līdzekļus piešķīra Rēzeknes novada pašvaldība un Bērzgales pagasta pārvalde, darbus veica SIA “HELDIG” (Jānis Brokāns un Valdis Vigups).
Kopš 1988. gada, kad tika izveidots Rupaiņa muzejs, tas arvien ir papildinājies ar jauniem eksponātiem, laikabiedru atmiņām un pierakstiem. Antons Rupainis joprojām ir bērzgaliešu vidū – no Annas Adijānes vecāku atmiņās aprakstītā mazā Pūrisku zēna, kas agrajos rītos kopā ar kaimiņu bērniem pa dziļu sniegu bridis uz Rorātu svēto misi baznīcā, līdz smalkam kungam pelēkā mētelī un hūtē – kā rakstnieku no bērnības, ciemojoties dzimtenē, atceras viņa māsas mazmeita Ingūna Lipska, kuras dziedātās dziesmas un dzeja emocionāli un sirsnīgi veidoja pasākuma otro daļu.
Rakstnieks Antons Rupainis dzimis 1906. gada 13. septembrī Bērzgales (tagad Lendžu) pagasta Pūrisku ciemā, trūcīgā zemnieku ģimenē. 1928. gadā beidzis Rēzeknes skolotāju institūtu, pēc tam studējis Latvijas konservatorijā un apmeklējis E. Feldmaņa un M. Čehova teātra kursus. 
No 1028. līdz 1932. gadam strādājis par skolotāju dažādās skolās.  A. Rupainis dibināja un diriģēja jauniešu korus, organizēja teātra trupu Bērzgalē, kā arī pats veiksmīgi darbojās par režisoru un aktieri.  
No 1927. gada A. Rupainis latgaliešu periodiskajos izdevumos publicēja dzejoļus, tēlojumus un skices. Ļoti nozīmīgs A. Rupaiņa darbs publicēts 1937. gadā žurnālā „Atpūta”, tas ir plašais vēsturiskais romāns „Baltie tēvi”, kura darbība risinās viduslaiku Latgalē, atklājot dominikāņu klostera dibināšanu Aglonā. Kopumā A. Rupainis ļoti daudz rakstīja gan latgaliešu, gan latviešu valodā.  
In 1944, MR Rupainis emigrated to Germany, but his family moved to THE UNITED STATES in the 50 s, where he worked at a Catholic nurse in Minnesota. In the first year of emigration, Rupainis's assets and success were written and published in periodical and separate editions.  
Most OF THE works of MR Rupains have historic themes. The time of the print ban in Latgale was shown in a play about MR Miglinique's “cod first glue”, later the same material was used in the historical novelty “Mars wake” and in the monography “Peter Miglinique”. The story of Latgale awakening in Petersburg at the beginning of the 20 th century says the story “people want to drink”. The historic novel about Latgale in the 14 th century – “Rēzekne rekviems” remains incomplete. In the 20 th century, the life of Latgale people of the 20 th century was reflected in the long-term “New Squirts” and in the novel “Land of the Land”. 
A great deal of attention has been given by MR Rupains's study of language development – “Arheolingvistics”. The last work of A. Ruth, the story “World winds”, issued in Rēzekne in 2000, reports the story of the writer's mother.  
On April 20, 1976, MR Rupainis left in Wisconsin, the urn with his ashes was buried in Miķel's grave in Riga, but in 1991 he was buried in Burzgale's tomb.
 
Anne Ranance text and photo