Darbs dārzā kā ilgtspējīgas attīstības nosacījums

Problēmas izklāstu gribētu sākt ar ievērojamā ķīniešu domātāja, filozofa un skolotāja Konfūcija ( 551. – 479. g. p. m. ē.) atziņu: “Ja tu domā par vienu gadu, iesēj sēklu, ja domā par nākamajiem 10 gadiem, iestādi koku, ja domā simt gadu mērogā, izglīto cilvēkus.” Tieši šī atziņa, kura izteikta pagājušajā gadu tūkstotī, ir ļoti aktuāla arī šodien, kad mēs cenšamies izglītot bērnus par globālās izglītības jautājumiem un runājam par savu eksistenci šodien, šeit un tagad, kā arī skatāmies tālākā perspektīvā.
Par šiem jautājumiem īstais laiks sākt runāt ir pirmsskolas vecumā, kad bērns ir atvērts visam jaunajam, kad tiek veidota vērtību sistēma. Tāpēc ļoti svarīgi ir tas, kādus paņēmienus pedagogs un vecāki izmanto saskarsmē ar bērniem, lai pēc iespējas veiksmīgāk varētu veidot izpratni par globālās izglītības jautājumiem - dažādību mums apkārt, ilgstpējīgu attīstību, vērtībām, sociālo taisnīgumu.
Pirmsskolas vecuma bērns ir emocionāls un zinātkārs, tāpēc ļoti veiksmīgi visu jauno var apgūt darbošanās procesā prasmīga pedagoga vai vecāku vadībā. Viens no visveiksmīgākajiem paņēmieniem ir eksperimentālā darbība, kur bērns pats veic nelielus pētījumus un tādā veidā apgūst jaunas zināšanas un prasmes. To sekmīgi var īstenot, darbojoties ar bērniem dārzā un dabā. Šī darbošanās attīsta gan bērnu kritisko domāšanu, veido pozitīvu attieksmi pret visu dzīvo, gan arī veido priekšstatu par mūsu vides ilgtspējīgas attīstības nosacījumiem, kuri ir svarīgi mūsu šodienas dzīves kvalitātes uzlabošanai, kā arī ir nozīmīgi nākamajām paaudzēm. Bērni dārzā var darboties ar lielu aizrautību, ja vien tiem ir uzticēti kādi pienākumi. Viņi pavasarī var stādīt kartupeļus, stādus, sēt sēklas, un vasaras laikā uzņemties rūpes par pašu izveidoto dobi to laistot, ravējot, pie tam visu veicot ar lielu interesi, jo paša iestādītais ir personīgi nozīmīgs un bērnam ir dota iespēja ieraudzīt, kā viss dabā aug, kādas rūpes un darbs ir jāiegulda, lai varētu ražu ievākt. Viss iepriekšminētais ļoti veiksmīgi palīdz veidot izpratni par norisēm dabā, jo bērns redz, ka augam nepieciešama saules gaisma, siltums, ūdens. Tādā veidā tiek veicināta bērna interese un attīstīts paradums dzīvot saskaņā ar dabas vidi sev apkārt, ja darbošanās dārzā bērnam ir jēgpilna. Tā attīsta arī atbildības izjūtu, jo nekas nevar izaugt, ja par to regulāri nerūpējas.
Latviešu kultūrā dārzs vienmēr ir bijusi nozīmīga vērtība, jo tas ir nodrošinājis mūsu iepriekšējo paaudžu izdzīvošanu. 21. gadsimtā situācija ir mainījusies, jo liels daudzums augļu un dārzeņu tiek ievesti no tālām (Nīderlande, Spānija) un pat ļoti tālām valstīm (Čīle, Dienvidāfrika). Produktu transportēšana no tālienes ir saistīta ar lielu izlietotās enerģijas patēriņu, ko nodrošina dabas resursi, kuru taupīšana ir svarīgs ilgtspējīgas attīstības nosacījums. Tāpēc jo lielāka vērtība ir piešķirama pašu izaudzētām saknēm un dārzeņiem, kas ir veselīgāki no ekoloģiskā viedokļa. Tā bērni jau pirmsskolas vecumā var saprast, ka ne visi pārtikas produkti ir jāpērk lielveikalā, ļoti daudz katrs pats var izaudzēt piemājas dārzā, bet, ja dārza nav, tad var izmantot arī palodzi, kur veiksmīgi pavasarī var izaudzēt pirmos zaļumus. Sadarbībā ar pieaugušo, bērns gūst pozitīvu emocionālo pieredzi par norisēm dabā, bet visvairāk bērnus iepriecina iegūtais rezultāts – pašu izaudzētas saknes vai dārzeņi ir visgaršīgākie. Arī dobē izaudzētie ziedi ir visskaistākie un tie padara krāšņu mūsu apkārtni. Bērni kopā ar pieaugušo var izvērtēt padarītā darba nozīmību, kas veicina pozitīvu attieksmi pret paveikto, kā arī motivē bērnu šīs aktivitātes atkārtot arī nākošajā sezonā.
Darbošanās dārzā iekļauj visus četrus ilgtspējīgas attīstības aspektus – kulturālo, sociālo, ekoloģisko un ekonomisko. Šādi darbojoties un palīdzot pieaugušajiem, bērni iegūst praktisku pieredzi, kura rosina domāt par līdzsvaru dabā, par cēloņsakarībām un savu atbildību dabā notiekošajos procesos, kas ir ļoti būtiski ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā.
Tija Zīriņa, Dr. psych., profesore,
Projekta "Global Schools” eksperte
This project is financed by the support of the European Commission. This publication reflects only the opinions of the author and the Commission cannot be liable for any possible use of the information contained therein.