Literātu kopas “Dzejas garša” interesantais ceļojums Dekšārēs
Kad tad, ja ne tagad! Kad tad, ja ne tagad, vasarā, doties iepazīt savu zemi, savu novadu! Tā Rikavas jauno literātu kopas “Dzejas garša” dalībnieki jūlija vidū devās uz Dekšārēm, kur viesojāmies pie uzņēmīgās Jolantas Smanes “Slāņu” mājās. Jolanta 1,2 ha platībā audzē cidonijas, vēl viņai ir krietns pulks kazu. Izkāpt no aizspriedumiem pret kazu piena produktiem, iepazīt nezināmo – to vēlējāmies savā ceļojumā. Jolanta mūs sagaidīja ar gardām kazu biezpiena pankūkām, Jāteic, ka šīs pankūkas raksturo vārdi: garšīgi, viegli. Kad vēl klāt mājās gatavots zemeņu ievārījums – garšu ceļojums aizsācies iedvesmojoši. Nākamais notikums – mēs devāmies pie Dekšāru lielā akmens. Jolanta pastāstīja, ka pazīst to kopš bērnības, kad tētis ar motociklu veda uz mežmalu zemenītēs. Tieši tētis parādīja, kā krūmos paslēpies akmens milzis. Jolanta Smane ir Dekšāru iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētāja, viņa rosināja sakopt apkārtni ap šo akmeni. Izcirsti krūmi, vietējais uzņēmējs atveda galdu un solus. Ieceru un darba apkārtnes pilnveidošanā daudz. Atgriežoties “Slāņu” mājās, ķērāmies pie rakstāmajiem, vērām vaļā savas klades – tapa mūsu sacerētas leģendas par lielo Dekšāru akmeni. Jāteic, ka deviņiem cilvēkiem vajadzēja sadoties rokās, lai varētu apķert visu lielo milzi. Ko leģendās atklāja jaunie literāti? Kāds domā, ka Dekšāru mežā sastindzis senais meža sargs, kāds nolēma, ka šeit zemē iegrimis ērglis. Pēc tam mēs centāmies sadraudzēties ar kazām, bija iespēja redzēt, kā notiek slaukšana un, protams, izzinājām, kā top kazu piena siers. Izrādās, ka govs, kazas pienu, piena produktu kvalitāti ļoti ietekmē laikapstākļi: temperatūra, lietus. Jolanta iesākumā sierus vārīja, izmantojot citronskābi. Šobrīd tiek izmantota savu audzēto cidoniju sula. Jolanta pastāstīja, ka sabiedrībā par kazām valda daudz aizspriedumu, bet tiem nav pamatojuma. Tieši kazu piena siera ideja devusi impulsu tam, lai Jolanta piedalītos dažādos projektu konkursos. Viņa ieguvusi vairākas godalgas, šobrīd iegūts finansējums piena mājiņai, kur tiks uzstādītas vajadzīgās iekārtas, lai siera ražošana atbilst visām PVD prasībām.
Un tad jau – desiņu cepšanas laiks! Par to parūpējās Jolantas vecākie dēli Rūdis un Emīls. Ir tik patīkami, kad tev nesavtīgi palīdz, atbalsta. Tad arī desiņas garšo daudz labāk! Bet vēl labāk “garšoja” spoku stāsti, kas pusnaktīs tika izstāstīti pie lielā ugunskura. Protams, izmantojām interneta resursos atrodamos stāstus gan par briesmīgajām klavierēm, gan par nozagto zelta kāju, arī par dīvaino Japānā mītošo sievietes garu. Tāpat skanēja stāsti par baronu Riku, par mazo bailīgo skudriņu, par dīvaino radio raidījumu. Bija arī spoku stāstu turpinājums… Tā kā nakšņojām grupiņās dažādos namiņos, tad kādu nakts daļu aizvadījām, slepus dodoties “ciemos”, klauvējāmies pa namiņu sienām, centāmies atdarināt briesmīgās spoku stāstos dzirdētās skaņas. Baidījāmies? Nē, garšīgi smējāmies!
Otrā rītā nemaz negribējās doties prom no “Slāņu” mājām. Iespaidu daudz, ir ieceres par turpmāku sadarbību. Paldies Jolantai par skaisto piedzīvojumu, nesavtīgo dalīšanos! Paldies Rikavas pagasta pārvaldei par atbalstu!
Raksts: Vilma Poplavska, bibliotēkas vadītāja
Ivetas Dimzules stāsts (autores foto)
