In memoriam. Maltas goda pilsonis fotovēsturnieks Pēteris Korsaks (15.12.1937.–22.05.2024.)
Ābeļu, ceriņu un maijpuķīšu smaržu ieskauts, Debesu fotogrāmatā ielikts vēl viena latgalieša, vēl viens bagāts un darbīgs mūžs. Mūžības dārzus fotografēt devies Maltas goda pilsonis Pēteris Korsaks.
“Es vēlos mājās pārnākt, kad ābeles ziedos plauks” – viņš dzied filmā par savu dzimtu. Dzied pie bērza atspiedies vectēva Ādama Laizāna dārzā Silmalas pagasta Pustinkā, kur dzeds savulaik uz savas zemes uzcēlis skolu apkārtnes bērniem... Viņa darbīgais mazdēls Pēteris, izstaigājis Latvijas ceļus, saticis un iemūžinājis simtiem notikumu un personību, atstāja mantojumu “Latgales lielceļos sastaptajiem” un klusi devās mājup – pie savējiem uz Debesīm...
P. Korsaks dzimis Maltas pagasta Viškeru ziema “Londā”, audzis kopā ar māsām Valentīnu, Florentīni un brāli Jāni. Tēvs Dominiks nāk no Viļānu pagasta Zviedriņiem, pārvedis muižas laika māju uz Višķeriem. Visu mūžu P. Korsaka sāpe bija dzimtas traģiskie likteņi. Arī pašam kā “tautas nodevēja dēlam” pēc Maltas vidusskolas beigšanas nācies patiesībā bēgt uz Rīgu. Sāpīgās atmiņas mazliet pierima vien mūža beigās, kad dzimtajā pusē bija iespēja atgriezties ar darbiem, rast atbildes uz dažiem jautājumiem un sastapt 21. gadsimta latgaliešus.
Lai arī dzīvoja Sējas novadā sievas Ināras atgūtajās tēva mājās, viņa sirds, prāts un fotoaparāts bija kopā ar Latgali: gan pieminekļa “Vienoti Latvijai” atklāšanā 1992. gadā, gan Latgales kongresa simtgades pasākumos 2017. gadā, gan fotoplenēros, gan dzimtās Maltas pasākumos, vēstures izzināšanā un grāmatās. (Prieks, ka novadnieki paspēja pateikties viņam un 2022. gadā piešķīra apbalvojumu “Maltas Goda pilsonis”.) Šogad vēl laikrakstā “Latvija Amerikā” aprīļa numurā ir viņa raksts par Jāņa Gleizda simtgades konkursu, vēl 10. maijā viņš atbrauca uz GORU, lai piedalītos konkursa finālistu godināšanā, vēl kā atvadmājiens minētā laikraksta 25. maija numurā ir ievietots viņa raksts par konkursa rezultātiem... Līdz pēdējam elpas vilcienam viņš palika uzticīgs savām darbīgajām domām un savas dzīves piepildījumam – fotogrāfijai...
Pēteris Korsaks Latvijas laikagrāmatā paliks kā: fotovēsturnieks, publicists, grāmatu autors, Latvijai un Latgalei nozīmīgu personību iemūžinātājs fotogrāfijās, “Spīdolas fonda” pirmais stipendiāts Latvijā (1988), viņam bija piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira (2009), 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme (1991) un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Bija Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) biedrs kopš 2003. gada, piedalījies izstādes kopš 1978. gada. Pēc viņa ierosinājuma tapušas divas filmas par fotogrāfijas vēsturi – fotofilmas “Putniņa izlidošana” (1979) un “Spoguļa dziļums” (1980). Pats tēlojis fotogrāfu vairākās filmās, tostarp Jāņa Streiča „Rūdolfa mantojumā” un Vara Braslas “Ziemassvētku jampadracī”. Vadījis izdevniecības un reklāmas sektoru Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, bijis Latvijas Fotogrāfijas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas “Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839-1940” idejas autors. Iesaistījies Neatkarības karam un Latvijas brīvībai veltīto pieminekļu un piemiņas zīmju atjaunošanā un dokumentēja šos procesus. Vairāk nekā 40 gadus veltījis Latvijas fotogrāfijas vēstures izpētei, pētījis fotogrāfa Mārtiņa Buclera atstāto mantojumu, VEF MINOX vēstures un izgudrotāja Valtera Capa biogrāfiju. Zīmīgi, ka pirmā publikācija bijusi laikrakstā “Dzimtenes Balss” par fotogrāfu Mārtiņu Bucleru (1974) un palikusi neizdota grāmata par Mārtiņu Bucleru, kuras rediģēšanu viņš man uzticēja pirms pāris mēneša... Pēdējos gados tapušas vairākas fundamentālas grāmatas: “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki” (2019, sastādītājs), “Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX-XXI gs.” (2021, kopā ar Igoru Pliču), fotoalbumus “Eižens Finks. Fotogrāfs leģenda” (2022, sastādītājs) u.c. Īpašs piepildījums viņam bija dzīves nogalē sastaptās novadnieces Veronikas Tenčas-Goldmanes divu grāmatu izdošana.
“Jūsu paveiktais ir paliekošs gan Latgales un Sēlijas, gan visas Latvijas kultūrvēsturē.” – teikts Valsts prezidenta Cildinājuma rakstā (2022). Jā, paliek viņa daudzpusīgā un apjomīgā veikuma druvas, vēl nezināmo ieceru upe, atmiņu kalni un vēlējums mums: “Dūmōsim valstiski, latgaliski un sorgōsim ar fotografeju paleidzeibu aizejūšu laiku, atsagrīzsim pi dzymtu saknem. Padūmojit, kas jius asot, pīminit, nu kurīnes nōkat, un kū ar sovu vōrdu grybat pasacēt Latvijai. Tikai napagurt un ar Dīva paleigu turātīs tōļōk. Byusim stypri sovā gorā – kai latgalīšim pīsanōk!”
Viņš bija publiska persona, bet sirdī romantiķis, kurš priecājās par skatu no savas mājas loga, par uz palodzes saplaukušo Ziemassvētku kaktusu un par paša stādīto ceriņu krūmu dārzā... To visu sūtīja man fotogrāfijās, minot klāt ieceres, iespaidus par braucieniem. Viņš visur centās paspēt, dzīvoja un aizgāja ar darbīgām domām! Viņš izbaudīja savu veidoto tagadni, ar domām dzīvojot nākotnei. Apbrīnoju viņa dokumentēšanas prasmi un CV, kurā rūpīgi fiksēti visi notikumi, publikācijas utt. Tā būtībā izpaudās cieņa pašam pret sevi, savu veikumu. Jā, tie man uzticēti, bet visam savs laiks… Šobrīd laiks atmiņām un atvadām.
Ar asarām acīs top vispatiesākie atvadvārdi, lai gan šoreiz ilgi nevarēju tos loģiski savirknēt. Smagi ir mēģināt likt visu pa plauktiņiem, ja vieno emocijas. Latvijai viņš paliks personība, man – Pētera kungs jeb P nu P (kā parakstījās e-vēstulēs jeb Pīters nu Pustinkom). Mūs vienmēr saistīs ne tikai viņa vectēva zeme, kur es savā bērnībā arī plūcu sniegpulkstenītes un baltas rozes. Mūs vienos arī kopīgi projekti, grāmatas un arī astoņus gadus ilga e-sarakste, kurā dzima ne viena vien iecere un viņš man ikreiz veltīja kādu spēka vārdu. Mūs vienos viņa viesošanās manās “Prinčmājās”, iesvētot atjaunoto ceļmalas krustu. Arī intervijas, mans brauciens uz Rīgu un kopīgi izstaigātais Fotogrāfijas muzejs... Vienmēr atcerēšos, kā viņš sagaidīja mūs – maltiešus, latgaliešus – kā goda viesus savā 80. jubilejas izstādē Rīgā. Bija gods nokļūt viņa fotoobjektīvā un būt kuratorei viņa izstādei, kas Maltas pagastā iedibinājusi tradīciju – fotoizstāde pirms valsts svētkiem. Tāpat lepojos, ka esmu viņa “Laikabiedru fotoalbumā”… Tas viss kopā – pavedieni, kas sasien pāri laikam. Es no savas puses tikvien varēju kā smelties viedumu un regulāri vēstīt viņam par aktualitātēm Latgalē un Maltā. Mums bija tradīcija – Ziemassvētkos dāvināt žurnālu abonementus. Es viņam latgalisko “A12”, viņš man “Domuzīmi”. Nu domuzīme būs vēl pus gadu gara... Pēc tās? Nē, tik bagātam mūžam punkta nebūs nekad...
Pēdējoreiz Jums, Pētera kungs, šaisaulē sūtu baltas rozes no vectēva dārza... pateicībā par emocionāli piepildītiem un radošiem draudzības gadiem.
Izsaku patiesu līdzjūtību Korsaku ģimenei, tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un laikabiedriem.
Skaidrite Swicksha
Foto Igors Pličs
***
Atvadīšanās no Pētera Korsaka notiks 29. maijā plkst. 10.00 Siguldas novada, Krimuldas pagasta Ziemeļu kapsētas kapličā.
