Izskanējušas Latgales Podnieku dienas
“Septiņi hektāri svečturu!,” – tā savā poēmā, veltītā Latgales keramikas vecmeistaram Andrejam Paulānam, savulaik sajūsmināts iesaucās Rogovkas dzejnieks Antons Kūkojs. Šāda pati grandioza sajūta radās Latgales Podnieku dienu noslēguma izstādē Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kur varēja aplūkot šobrīd spēcīgāko Latgales podnieku devumu, gan koši glazētos, gan silti un dziļi melnos podus, vāzes, svečturus un šķīvjus. Izstādi veiksmīgi papildināja fotoizstāde “Uguns”, kuras darbos bija vērojams pats māla trauku tapšanas process. Šopavasar jau trīsdesmit ceturto reizi Latgales podnieku cepļi kļuva par maziem enerģētiskiem centriem, kas pulcēja ap sevi tuvus un tālus interesentus, apliecinot to, ka Latgales keramika ir un paliek viena no spilgtākajām latviskās kultūras identitātes zīmēm. "Latgales podnieku dienas - 2014" rīkoja Rēzeknes novada pašvaldība, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, tautas lietišķās mākslas studija "Rēzeknes apriņķa pūdnīki" un Latgales Kultūrvēstures muzejs.
Podnieku dienu galvenais ceplis šoreiz tika dedzināts Griškānu pagasta “Muoldedžūs”, pie Andra Ušpeļa, slavenās Ušpeļu podnieku dzimtas pārstāvja. Cepļa dedzināšana – tas ir gandrīz vai mistisks un rituāls process, to laikam juta visi, kuri 25. aprīļa vakarā bija sabraukuši “Muoldedžūs”, gaidot, kad caur cepļa virspusē saliktajām podu lauskām izlauzīsies ne tikai dūmi, bet arī liesmu mēles. Kā pastāstīja saimnieks Andris Ušpelis, ceplī apdedzināšanai ielikti ap 150 darbi, kuri tapuši gan vecākās un vidējās paaudzes meistaru – Antona, Andra, Aivara un Vēsmas Ušpeļu, Staņislava Viļuma, Raivo Andersona, Jolantas un Valda Dundenieku, Pētera Gailuma u.c., darbnīcās, gan arī jauno, topošo meistaru darinājumi. “Ap 9.00 no rīta iekūru. Ceplis parasti kuras ap 10 – 11 stundas, bet, ņemot vērā to, ka tas ilgi nav kurināts, iesildīšanās procesu palaidu ilgāku. Nu bet mēs jau redzam, ka sarkanas liesmiņas parādās. Viss notiek.” Notiekošo pie cepļa savās fotokamerās fiksēja fotoplenēra “Uguns brīnums” dalībnieki, līdz ar to, kā jokoja paši podnieki, šīs laikam būšot visvairāk iemūžinātās podnieku dienas visā to pastāvēšanas laikā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šogad klajā tika laists arī īpašs, Latgales podnieku dienu tradīcijai veltīts buklets (izdevējs -- Latvijas Nacionālais kultūras centrs, sastādītājs – Andris Ušpelis), kurā latviešu, angļu un krievu valodā apkopota informācija par Latgales keramiku un šobrīd aktīvajām studijām un kopām.
Šajā pašā dienā Griškānu pagasta Niperovā melnās jeb reducētās keramikas cepli atvēra podnieks Juris Krompāns, bet Latgales Kultūrvēstures muzejā varēja piedalīties kultūrizglītojošā seminārā “Virtuālais muzejs: Latgales keramikas aspekts” ES pārrobežu sadarbības projekta “Virtuālā pagātne – muzeju nākotne ietvaros”
Praktiskā podniecība Latgales teritorijā izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, bet cik noturīga būs šī tradīcija, kad virtuvē māla pods un bļoda vairs neieņem tik lielu vietu, kā pirms simts gadiem? Keramiķu darbs tomēr apliecina pretējo – unikālie roku darinājumi, māla trauki, kuri glabā uguns un Latgales zemes enerģiju, arvien ir aktuāli un ir pat moderni. Vēl jo vairāk, Latgales podnieki – Staņislavs Viļums un Viola Bīriņa, Pēteris Gailums, Viktors un Tatjana Pankovi ir ķērušies pie pavisam neparasta, tehniski sarežģīta un apjomīga darba – Bauskas pils krāsns podiņu restaurācijas. ERAF projekta ietvaros ir paredzēts atjaunot Bauskas jaunajā pilī astoņas krāsnis, katru no tām atšķirīgu gan krāsās, gan stila ziņā, taču visās ir jāsaglabā 16. – 17.gadsimtam raksturīgās iezīmes. Kā pastāstīja Staņislavs Viļums, tieši Podnieku dienu priekšvakarā uz Bausku aizceļoja kārtējais krāsns podiņu vedums vienai krāsnij. Projektā ir trīs noteikumi, kas obligāti jāievēro, -- podiņiem ir jābūt darinātiem ar rokām, pēc oriģinālajām veidnēm, apdedzinātiem bedres tipa malkas krāsnīs, glazētiem ar svina glazūru, kas darināta pēc senām metodēm, gluži kā to darīja Latgales podniecības vecmeistari. Staņislavs atzīst, ka pats sarežģītākais ir atrast atbilstošu toni glazūrai. “It kā komponenti zināmi, bet ir jānoķer tās īstās proporcijas pigmentiem, jāatkārto tas, ko senie meistari atraduši. Jāuztaisa paraudziņš, jāapdedzina, tad jāsalīdzina ar seno oriģinālu, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos.”
Podniecības amats mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc līdz pat mūsdienām var runāt par podnieku dinastijām. Arī blakus Andra Ušpeļa ceplim jau spēlējas sprigans puišelis, Matīsam drīz būs trīs gadi. Vai tēvs gribētu, lai dēls turpina dzimtas amatu? “Nezinu, kad paaugsies, tad arī skatīsimies. Man patika, ka tēvs man to nevienu brīdi netika uzspiedis, brālis un māsa ir mēģinājuši, bet nav to izvēlējušies par amatu. Protams, būtu jau patīkami, ja būtu kāds Ušpelis sestais, tāpat kā Ričards VI Anglijā. Bet, dzīvosim redzēsim! Ir jāatzīst, ka sabiedrība un laiks mainās, arī profesijas mainās, tās, kas vajadzīgas, pēkšņi kļūst nevajadzīgas, bet es domāju, ka māls paliks. Nezinu, kādā veidā, bet noteikti paliks,” saka Andris Ušpelis.
Anna Rancāne
foto: Eduards Medvedevs
