Mājas, kur dzimtai pulcēties…
Jā, tieši tā, Lendžu pagasta Pūriskos Rupaiņu mājas ir vieta, kur pulcēties kuplajai Rupaiņu dzimtai. Arī šoruden, 20. septembrī, Pūriskos notika dzimtas pulcēšanās. Bija atbraucis rakstnieka Antona Rupaiņa dēls Jānis no Denveras (ASV), Pētera bērni: Anna, Marija un Juris, Jāzepa meitas Jadviga un Anna ar ģimenēm, mazmeita Elga no Mākoņkalna pagasta, Jāņa dēls Guntis ar ģimeni, kaimiņi un Pūrisku saimnieces Geņas palīgi viņas lielajos un nebeidzamajos darbos tēva mājās, radiņi no Jāzepa sievas Vladislavas zara.
Genovefa Rupaine, kā vienmēr, visus laipni sagaidīja Pūriskos. Geņa ir gandarīta un lepna ar paveikto, pateicīga saviem palīgiem gan pašu mājās, gan māsai Jadvigai, kura palīgos brauc vai katru otro nedēļu no Valmieras. (Interesanti tas, ka viena no režisora, operatora Ivara Selecka dokumentālās filmas „Valmieras meitenes” (1970.) varonēm ir tieši Jāzepa Rupaiņa meita Jadviga Lejiņa (dzimusi Rupaine). Toreiz te, Rupaiņu mājās, šai filmai ir filmēts mājas pagalms, kā arī vēl jaunā censone, Valmieras stikla šķiedras darinātāja – Jadviga.
Šoreiz, kā jau dzejas mēnesī, bijām pulcējušies uz dzejas dienām. Geņa ir uzgājusi akmeni, kurš bija iemūrēts vecās mājas pamatos, kura celta, kad Pūrisku sādža izgāja viensētās. Pirmā māja bijusi turpat blakus jaunajai (tagadējai) mājai. Tad nu tajā vietā, kur kādreiz gulēja šis vēsturiskais akmens, mēs, pasākuma dalībnieki, arī pulcējāmies. Dzeja tika skandēta māju pirmajiem saimniekiem - Annai un Staņislavam Rupaiņiem, arī viņu pieciem bērniem: Jāzepam – kā šo māju saimniekam, Antonam, kurš bija spiests dzīvot svešumā, Pēterim, kurš pēc profesijas bija agronoms, Helēnai, kura kādreiz dzīvoja tepat netālu Cīmotā, kā arī jaunākajai māsai Annai, kura bija izmācījusies un strādāja par skolotāju Jelgavas rajona Ozolniekos. Dzejas rindās ieklausoties, klātesošajiem nobira arī pa asariņai, savus senčus atceroties. Piemērotu dzeju izjusti lasīja paši radinieki, Rupaiņu dzimtas pēcnācēji: Geņa, Elga, Guntis.
Tika iekurts dzimtas pavarda ugunskurs, dziedāta Pūrisku himna „Munai tautai” (Elgas vārdi un mūzika), kā arī citas latviskas un latgaliskas, sirdij tuvas dziesmas. Neiztika bez dančiem un Geņas dāsnā cienasta. Ja mājās, kur pat elektrības nav un plīts virtuvē nedarbojas, Genovefa Rupaine prot uzburt trīs līdz četrus siltos ēdienus, par ruletēm, dažādu veidu maizītēm un salātiem nerunājot, tad tas liecina tikai par to, ka Geņa ir vienkārši ģeniāla saimniece, ne tikai māju iekopjot, bet arī virtuvē un pagalmā pie kamīna saimniekojot. Tik trausla, viegla kā taurenītis, visus savus gostus aplido, bet reizē ar tādu krampi, kāda daudziem vīriešiem mūsdienās trūkst!
Paldies, Geņa, par jaukajiem mirkļiem Tavos skaistajos, viesmīlīgajos Pūriskos ! Lai Tev stipra veselība, lai Tavi izsapņotie sapņi un vīzijas piepildās!
Olga Pekša
A.Rupaiņa muzeja vadītāja
Foto: Silvija Berezovska
