Maltēnieši piedalās akcijā ”Latviešu valoda man ir…”
Kurš ir teicis, ka jāsvin tikai Ziemassvētki, Jaungads, Lieldienas?! Var svinēt arī pirmo pienenīti, pirmā stārķa atlidošanu, pirmo krāsaino kļavlapu, var svinēt satikšanās mirkli, arī valodu! Maltā tas tika darīts jau ne pirmo gadu: 2016. gadā Maltas Bērnu un jauniešu centrā ar Maltas vidusskolas skolotājām spēlējām “Valodas brīnumu lauku”, 2017. gadā cēlām gaismā Maltas pagasta dzejniekus, 2018. gadā Valsts valodas dienā godinājām mammas un apzinājām latviešu valodas skolotājas. Valoda dzīvo mūsu vidū ik dienas, katrā notikumā un katrā cilvēka, ko sastopam.
Valsts valodas svinēšana nav jaunums, tomēr līdz šim tie bija “neoficiāli” svētki, kurus kopš 2012. gada rīkoja Rakstniecības un mūzikas muzejs ik gadu 13. maijā ar mērķi Jura Alunāna dzimšanas dienā radošā un mūsdienīgā veidā svinēt faktu, ka mūsu valsts valoda ir latviešu valoda. Taču šogad, pēc Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma, Valsts valodas diena iekļauta svētku, atceres un atzīmējamo dienu kalendārā, un turpmāk to svinēsim 15. oktobrī. (Pamatojums: 1998. gada 15. oktobrī Satversmes 4. pantā tika nostiprināta valsts konstitucionālā vērtība: "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.")
Jaunajai svinamdienai par godu Latviešu valodas aģentūra rīkoja virtuālo akciju „Latviešu valoda man ir…”, kurā savus vēstījumus iesniedza 950 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. “Iesniegtie vēstījumi, tāpat kā latviešu valodas lietotāji, ir dažādi – gan mīļi, gan emocionāli, gan racionāli, gan apgaroti, gan kritiski, gan lakoniski –, taču secinājums ir viens – latviešu valoda vieno. Vieno gan tos, kas latviešu valodu lieto ikdienā, gan tos, kas valodu vēl mācās un izkopj, gan tos, kuriem latviešu valoda, ārzemēs dzīvojot, ir kā patvērums un reizēm pat vienīgā sasaiste ar Latviju. To apliecina arī atbildēs viens no biežāk lietotajiem atslēgvārdiem „mājas”. Latviešu valoda ir mūsu kopīgās mājas,” vēsta akcijas organizatori. Visas akcijā iesniegtās atbildes iespējams lasīt vietnē vards.valoda.lv.
***
Paldies Maltas vidusskolas skolotājām, kuras stundās mudināja bērnus atbildēt uz minēto jautājumu un atbildes apkopoja klasēs (attēlā skolotājas Ineses Greižas izveidotais stends ar vidusskolēnu atbildēm). Paldies visiem maltēniešiem (un citviet dzīvojošajiem latviešu valodas cienītājiem), kuri atsaucās aicinājumam un vai nu paši ierakstīja vēstījumu, vai arī uzticēja to izdarīt mums – Maltas BJC skolotājām Skaidrītei un Intai un jauniešiem.
Maltas BJC, papildinot LVA aktivitāti, aicināja savu viedokli izteikt senioriem vai cilvēkiem, kuri maz lieto datoru. Tāpēc mūsu aicinājums bija “Piezvani senioram un pajautā, kas viņam ir latviešu valoda”. Paldies par atsaucību viedokļu fiksēšanā: Maksimam Timofejevam, Indrai Koroļonokai, Jūlijai Moisejevai, Viktorijai Grigorjevai, Selīnai Svikšai, Santai Zundai, Valērijai Romanovai. Vienīgais – akcijas organizatoriem bija jāatstāj atklāta šī vietne, jo noteikti vēl ir daudz cilvēku, kuri gribēja atstāt savu vēstījumu.
LATVIEŠU VALODA MAN IR…
...galvenais saziņas līdzeklis. Man tā ir skolas laikā iepazīta valoda, jo bērnībā ģimenē runājām tikai latgaliski. Dzīves laikā latviešu valoda blakus ir bijusi vienmēr, tāpēc vēlu, lai mūsu valsts valoda saglabātos un attīstītos. Taču valsts valodas daļa ir arī tās novados dzīvojošie cilvēki, tāpēc gribētos, lai Latgalē dzimuši, augušie, dzīvojošie vienmēr atcerētos savas saknes un prastu, cienītu arī latgaliešu valodu. (Vitālijs Skudra)
“...dzimtā valoda, mana tēva un mātes valoda. Tā ir valoda, kas ir manī no šūpuļa. Valoda, ar kuru esmu izaugusi un kurā es runāju ar saviem bērniem. Tā ir mana identitāte, piederība savai zemei Latvijai. Valoda tā ir bagātība, kuru nedrīkst pazaudēt.” (Vija Danilova)
“...dvēsele, vislielākā bagātība ko nespēj atņem neviens. Valoda tā ir vārda, domu, jūtu brīvība. Caur valodu mēs dziedam dziesmas utt. Savukārt dziesmas mūs vieno kopā. Mums katram ir jālepojas ar savu valodu!” (Normunds Štekels)
“...mātes valoda, no kuras smēlos garīgumu. Literārā valoda veidoja manu pasaules uztveri, attīstīja prātu, veidoja mani kā personību. Valoda ir būtisks izpausmes, izteiksmes veids. Latviešu valodai novēlu saglabāt tās tīrību, neļauties citu valodu ietekmei. Lai tā būtu valoda, kurā vēlētos vairāk runāt cittautieši.” (Silvija Pīgožne)
“...mana domāšana, dzīves ziņa, kas ar mātes pienu uzņemta strāvo manās asinīs. Tā ir mana mīlestība un pateicība Dievam un vecākiem, ka esmu piedzimusi uz šīs zemes.” (Elīna Prusaka)
“...manas saknes, mana identitātes zīme, mana esība” (Ērika Grigorjeva)
“Mana pasaule skan manā valodā, kurā sapņoju, kurā bērniem pasakas izstāstītas. Mēs katrs esam Dieva svētīts - ar savu vārdu, dzīves ritumu un valodu.” (Alīna Čistjakova)
LATVIEŠU VALODA MAN IR…
Viktorija Grigorjeva: ...mana dzimtā valoda.
Jūlija Razumejeva: ...mana mīļākā valoda.
Egita Terēze Babre: “Latviešu valoda man ir ļoti tuva valodā es tajā esmu dzimusi un augusi.”
Selīna Svikša: “Latviešu valoda man ir valoda, kurā es runāju skolā un sabiedriskās vietās, kaut arī dzimtā valoda man ir latgaliešu, kurā es runāju ģimenē un domāju no pašas bērnības.. Latviešu valoda man ir arī grāmatas, kuras es lasu, un pasakas, kuras es labprāt klausos arī tagad - skolas vecumā.”
Anna Jekimova: ...mana saziņas valoda ar valsts iestādēm.
Natālija Timofejeva: ...manas dzimtenes dzimta valoda.”
Vita Kāpostiņa-Tuče: ...mana dzimtā valoda.
Irēna Romančuka: ...manas valsts, mana valoda!
Aiva Zunda: “Latviešu valoda man ir dzimtā valoda, ar kuru ikdienā saskaros savā darbavietā - bērnudārzā, apkārtējā vidē. Lai arī ģimenē runājam latgaliski, bet visi cienām mūsu valsts valodu.”
Inta Bule: “...mūsu mātes Latvijas nenovērtējamā un sargājamā bagātība. Es mīlu savas valsts valodu īpaši - ar katru sirdspukstu, ko jūtu sevī kopš dzimšanas.”
Karīna Koroļonka: “Latviešu valoda man ir valoda, kurā es runāju, domāju, sapņoju, lūdzos, dziedu, dusmojos, izsāpu sāpi, izsaku pateicību, mīlu un ceru''
Marija Podnieka: Man tā ir mātes valoda. Man tā ir saziņas valoda ģimenē. Man tā ir valoda, kas apliecina, ka man ir iespēja dzīvot savā valstī un justies brīvai. Gribētos gan, ka valsts valoda būtu vairāk godāta un lietota no nelatviešu puses.
Valija Svikša: “Latviešu valoda man ir vienīgā valoda, kuru saucu par savu. Manī tā skan no bērnības, kad taupot elektrību, zem segas slēpjoties no vecākiem, lasīju visu ko tolaik varēja dabūt – bezbilžu pasakas, žurnālu “Katōļu Dzeive”. Latviešu valoda man ir “Gailītis un vistiņa”, pasaules tautu pasakas “Burvju ota”, neizsmeļamā “Zaļā zeme” un daudzi citi daiļdarbi, kā arī latviešu dziesmu klade, kuru Olaines ķīmiķu rūpnīcā kā traucēkli darbam man atņēma meistare. Tā ir valoda, kas, ļoti ceru, paliks un skanēs maniem mazmazmazmaz..bērniem…”
Citi mūsu aptaujātie:
LATVIEŠU VALODA MAN IR…
“.. valoda, kurā vislabāk saprotos ar visiem, kurā formulēju domas, kurā lasu un izdodu grāmatas. Bez valodas nebūtu valsts, nebūtu mūsu bagātās kultūras. Literatūra, vēsture - tās ir jomas, kas balstās uz valodu, un mēs, latvieši, varam lepoties, ka mums tās ir tik bagātas. Ar valodu krājam pieredzi un nododam to nākamajām paaudzēm. Tāpēc arī valsts valoda ir jākopj visu laiku un visiem.” (Jānis Elksnis)
“Es pati mācos latviešu valodu, jo esmu dzimusi tālu ārpus Latvijas un Krievijas. Es zinu, ka runāju un rakstu ar kļūdām, bet rakstu un mēģinu runāt! Un man ir ļoti kauns par tiem, kas šeit dzimuši un nevar vai nevēlas mēģināt. Galu galā ir brīnišķīgi sazināties un saprast, dalīties domās un papildināt zināšanas, jo, kā teica klasiķis - cik valodu mēs protam, tik daudz reižu mēs esam Cilvēks!” (Ļubova Ceļapītere)
“Maņ tei ir muotis i tāva volūda, babenis i dzeda runa, kura beja tei poša pyrmo, kurā dzierdieju, kai vysys lītys i paruodeibys tyka nūsauktys: nu smolka dīgu komuleiša leidz plotajai muokūņa maleņai, kas kūši zyla kai zyluo naktineica rudzu teirumā......” (Maruta Latkovska)
“Es jau kopš dzimšanas zināju, ka latviešu valoda ir mūsu valsts (toreiz Latvijas PSR) valoda, kaut gan mana dzimtā ir latgaliešu valoda (vai paveids). Ģimenē mēs runājām latgaliski, bet latviešu valodu, šķiet, zināju vienmēr, tādēļ arī uzskatu to par dzimto. Savulaik labprāt lasīju dzeju un literatūru latviešu valodā, arī skaisto un dziļo latviešu klasiku. Rīgas kinostudijas mākslas un dokumentālās filmas bija neizsakāmi brīnišķīgas un arī raisīja mīlestību pret valodu. Diemžēl pēdējā laikā valodā ir iemaisīti daudzi jaunvārdi, kuri ne vienmēr ir saprotami un atbilstoši konkrētajam jēdzienam. Taču ar vai bez tiem, bet valoda dzīvo, un dod Dievs tai saules mūžu un zvaigžņu skanējumu!” (Janīna Dukule)
“Valodas skaistumu radām mēs paši. Viss, kas mīlā radīts un skatīts, ir daiļš. No diviem dzidriem avotiem mana latviešu valoda līst. Tai mūžam tālu pasaules ceļos plūst un savā dzimtenē, Latvijā, zarot un ziedus raisīt!” (Līvija Liepdruviete)
***
“Valoda ir kā upe – tā var plūst rāmi un strauji, savā tecējumā bagātināties ar pieteku ūdeņiem, bet var arī pārplūst un savākt apkārtnes dubļus un netīrību vai izžūt ilgstošā sausumā. Tas, cik dzidra un tīra būs upe, ir tās krastos mītošo ļaužu atbildība. Bet pats svarīgākais - sargāt avotu, no kura sākas upes gaita. Valoda ir dvēseles un gara asinsrite” - ar tādiem vārdiem mani sveicināja Ilze Pintāne – Valsts kancelejas Tiesību aktu redakcijas departamenta vadītāja vietniece. Protams, var jau teikt, ka valodnieki, filologi ir saistīti ar valodu. Jā, mēs noteikti spējam rakstīt skaistāk, bet just skaisti var katrs no jums, mīļie līdzcilvēki! Un tas lieliski atklājās jūsu veltījumos mūsu valodai... Kāda Marta no Jelgavas savu vēstījumu atklāja, uzrakstot pavisam īsi: “Svarīga.” Reizēm tiešām vienā vārdā var izteikt galveno! Paldies ar katru atbildi, paldies, ka cienāt mūsu valsts valodu!
Skaidrīte Svikša,
Maltas BJC pulciņa “Volūdu detektivi” skolotāja
