Nagļu bērnu ekskursija uz Varakļāniem
Nagļu pirmsskolas izglītības iestādes bērni un skolotājas maijā devās nelielā, taču interesantā ekskursijā uz kaimiņu novadu -- Varakļāniem.
Sākumā apmeklējām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Varakļānu posteni. Piebraucot pie depo, redzējām, ka ugunsdzēsēju mašīnas jau bija novietotas pagalmā, tāpat arī aprīkojums sagatavots, un viens no ugunsdzēsējiem – Aldis Zvejsalnieks- interesanti pastāstīja par savu grūto bet cilvēkiem ļoti nepieciešamo darbu. Viņš neslēpa, ka ugunsdzēsēja darbs ir saistīts ar fizisku piepūli, drosmi, augstu atbildības sajūtu, bieži vien ir saistīts ar briesmām, kuras var apdraudēt arī pašu ugunsdzēsēju dzīvības. Ugunsdzēsējiem nākas veikt dažāda veida operācijas, ne tikai braukt uz vietām, kur ir izcēlies ugunsgrēks,bet arī uz ceļu satiksmes negadījumiem, viņus sauc palīgā pat tad, ja ir jāglābj kaķēns, kurš saviem spēkiem nespēj nokāpt no augsta koka.
Ugunsdzēsēji bērniem izstāstīja, ka viņu depo ir trīs dienesta mašīnas, kuras dodas uz izsaukumiem, tāpat arī parādīja kā darbojas hidrauliskās šķēres (tās izmanto auto avārijās, lai no deformēta auto atbrīvotu cilvēkus), gaisa spilvenu (ar tā palīdzību var pacelt automašīnu un atbrīvot cilvēkus, ja ir tāda nepieciešamība), Lambordžini sūkni, tāpat arī atļāva apskatīt un izmēģināt elpošanas aparātus, kurus izmanto cilvēkiem nepiemērotā vidē (piedūmotās telpās, u.c.). Bērni apskatījja ugunsdzēsēju tērpus, ķiveres, zābakus, iekāpa arī automašīnās un „pastūrēja” stūri.
No ugunsdzēsējiem tālāk ekskursiju turpinājām uz Kārļa Veitmaņa Lejas dzirnavām, kur mūs jau gaidīja dzirnavu saimniece Anna. Viņa mūs aicināja iet tālāk uz senlaicīgu ēku, kurā atradās dzirnavas. Saimniece mums pastāstīja, ka dzirnavu būve uzsākta 1783. - reizē ar Varakļānu pili, kurai tās sākotnēji piederēja. Ap 1920. tās nopirka Kārlis Veitmanis, aktīvu Varakļānu uzņēmēju dzimtas loceklis un tagadējās dzirnavu saimnieces vectēva brālis. Dzirnavas vairākkārt rekonstruētas (un arī postītas):
• ap 1912. milzīgais - ap 8 m diametrā - apakšplūsmas ūdensrats aizstāts ar tolaik visai modernu turbīnu;
• ap 1925. - uzstādīts dīzelis, kurš darbināts ar kūdras gāzģeneratora ražotu gāzi (1944. vācu armijai atkāpjoties, uzspridzināts);
• ap 1932. uzstādītas valču un bīdeļu iekārtas (pēc kara pārvestas uz Rēzeknes maizes kombinātu, kur darbojušās līdz 60. gadiem);
• pēc kara dzirnavas griezis galvenokārt dīzeļdzinējs, jo mazā Kažaukas upīte nespēja dot pietiekami daudz ūdens;
• ap 1960. uzstādīts 55 kW elektromotors, tīrot dīķi, bojātas slūžas un vairs nav atjaunotas, blakus dzirnavām uzcelts vilnas pārstrādes cehs;
• cehs, dzirnavu ēkas vienā spārnā iekārtoti dzīvokļi;
• ap 1980. dzirnavu darbība pārtraukta, tās iekonservētas;
• 1993. dzirnavas atgūst īpašumā Kārļa Veitmaņa brāļameita Anna, viņas vīrs Osvalds Gecs (80 gadu vecumā!) ķeras pie to atdzīvināšanas un nākamajā rudenī jau maļ apkārtnes zemnieku audzētos graudus.
Dzirnavās vēl arvien tiek samalts pa maišelim apkārtnes saimnieku audzētās labības, darbojas grūbu, putraimu un rupjā maluma gaņģi. Pašlaik tiek sakopta dzirnavu apkārtne un iekštelpas, veidota neliela uzziņas ("Bebru") taka un atpūtas vieta - neliels parks ar lieliem ozoliem. Arī mēs bijām līdzi paņēmuši pusmaisiņu miežu graudu. Saimniece bērniem parādīja kā darbojas dzirnavu iekārtas, jo, lai samaltu šo nelielo graudu daudzumu, bija jādarbina iekārtas, kuras ar diezgan lielu troksni rūca un griezās tā, ka zem bērnu kājām pat drebēja grīda. Bērni ar lielu sajūsmu aptaustīja samaltos, mīkstos un pūkainos miltiņus, dažs pat uz mēles nogaršoja. Tas nekas, ka baltas kļuva rokas, drēbes, apavi, jo miltu tapšanas process bija interesants. Vēlāk saimniece atļāva spēcīgākajiem bērniem izmēģināt rokas dzirnavas, kur graudu malšana noritēja tā, ka ar rokām bija spēcīgi jāgriež dzirnavu akmeņi, un tikai tad varēja vērot kā no sānu spraugām birst milti. Saimniece Anna izstāstīja, ka no šiem rupjā maluma miltiem var vārīt biezputru un cept karašu plāceņus.
Braucot māju virzienā, visi bijām noguruši, taču priecīgi par jaunajiem un spilgtajiem iespaidiem.
Lilija Čeire
Nagļu pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja
