Siena un dzejas talka Rikavā
Izlasījusi afišu, ka Rikavā pie dzejnieces Līvijas Liepdruvietes būs siena talka, uzreiz posos ceļā. Ņemt grābekli vai neņemt? Labāk nē, lai jau tie citi strādā, es tik uz "patalčiem".
Nesanāca vis! Tikko ierados Līvijas omulīgajā pagalmā, kāds jau rokās iespieda grābekli. Nu ko - ārdi, Anīt, vālienus! Smaržīgā āboliņa pļaviņa neliela, taču jānokopj kā pienākas. Te nu redzams, cik dūšīgas ir etnogrāfiskā ansambļa "Rikava" sievas! Žvīks, žvāks - pļauj kā vīri! Savukārt citas lustīgi uzdzied par "div' pļaviņām".
Līvija nokomandē atnest zārdus, pati steidz ar dakšām kraut nopļauto. Patiesībā tikai pakaltētu sienu liek zārdos, bet dzīvojot tik slapjā vasarā, nācās celt augšup pavisam zaļu zāli.
Bet kādu pasakainu dienu Dievs uzdāvināja Līvijai - mīlīgu, saulainu, siltu! Laikam jau kā pateicību par visiem tiem skaistajiem vārdiem, ko savā dzejā viņa veltījusi Debesu Tēvam.
„Vai tad Rikavā nav īstu veču, kas dāmām palīdzētu pļaut?” es pukojos. „Ak, Anīt!” smej Inese Vērdiņa. „Tā mums ir tradīcija! Līvija mīl sapulcināt draugus uz talkām. Te jau bijām linu plūkšanas talkā, arī rudzu pļaujas talkā. Pie tam īstai lauku sievai mācēt pļaut ir gods!”
Kad darbs galā, Līvija visus vedina zem ābeles pie prāvā galda, kurš veikli piepildās ar lauku labumiem. Līvijas meitu ceptie rausīši tik pufīgi! Lubāna līdakas tik smeķīgas, kur nu vēl siers ar Jāņu alu! Baudot dzejnieces mielastu, rimti tērzējam interesantā, patīkamā pulciņā, rikavietes atkal uzdzied.
„Nu laiks dzejai,” saka Līvija un katram viesim dāvā savu pavisam jauno, nu jau sesto, dzejoļu grāmatiņu ar ļoti romantisku nosaukumu „Baltos mākoņos sapņi mīt.”
Paveros debesīs, cik gleznaini balti mākoņi slīd! Patiesi – kā gan tādos var nemājot sapņi?
„Baltos mākoņos sapņi mīt, bet laimīte staigā uz zemes,” domīgi saka Līvija un rosina katram atrast grāmatiņā sev tīkamāko dzejoli, lai to nolasītu visiem priekšā. „Kuru lai izvēlas, ja visi ir labi,” saka lielā dziedātāja Janīna Mičule.
Viegli čaukst lapas, acis kāri tver vārdus, kas gluži kā pērlītes mirdz rindiņās. Viens mirklis un visi esam dzejas varā! Dzeja neienāk caur ausīm, tā ienāk caur sirdi. Domas aizklejo līdzi Līvijas sapņiem...
Mani uzrunā pavisam neliels pantiņš. Tikai dažas īsas rindiņas, bet tajās Līvija ir atklājusi katras sievietes ilgas:
„Vai vēlos es daudz?
Tikai šķipsniņu laimes,
Tikai saujiņu glāstu.
Man nevajag puspasaules,
Tikai plecu, līdzās ko justu,
Rīta smaidu, dienai spēku
Kas dotu,
Pusdienas skūpstu
Un vakara glāstu.
Vai vēlos es daudz?”
Anna Baleiša
