Spānijas kailgliemeža izplatība Latvijā un pasākumi invazīvās sugas ierobežošanai
Spānijas kailgliemezis ir viens no nozīmīgākajiem invazīvajiem dzīvniekiem un ir ierindots starp simts visinvazīvākajām sugām Eiropā. Spānijas kailgliemezis atbilst galvenajiem invazīvas sugas kritērijiem: apdraud dabiskos biotopus, vairojas savvaļā, izraisa Arion ģints sugu ģenētisko eroziju - dabā krustojas ar sarkano kailgliemezi (Arion rufus).
Pirmo reizi Latvijā Spānijas kailgliemezis konstatēts 2009. gadā Pastendē. Šobrīd šis dzīvnieks jau sekmīgi izplatījies lielā Latvijas teritorijas daļā. Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā saitā Invazīvo sugu pārvaldnieks, ir pieejama informācija, ka arī Rēzeknes pilsētas un novada iedzīvotāji ir ziņojuši par divām Spānijas kailgliemeža atradnēm. Sazinoties ar Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centra pārstāvjiem, kuri šobrīd veic Spānijas kailgliemeža izplatības izpēti, tika noskaidrots, ka viena no atradnēm ir apstiprināta Rēzeknes mežniecības teritorijā Rēznas ielā, otra atradne, par kuru ziņots no Griškānu pagasta teritorijas, nav apstiprinājusies.
Pēdējos gados konstatēta šīs sugas strauja izplatīšanās, ko galvenokārt veicina stādu tirdzniecība. Tāpat gliemeža oliņas no vienas vietas uz citu var pārceļot ar augsni, kompostu, stādu materiālu. Vietās, kur suga savairojas vairumā, tai raksturīgas masveida populācijas, tā ieņem savu ekoloģisko nišu un nomāc vietējās dzīvnieku sugas.
Likumdošanas jomā šobrīd nav izstrādāti normatīvie akti par Spānijas kailgliemeža ierobežošanas vai apkarošanas pasākumiem.
Kā atpazīt?
Spānijas kailgliemezis sasniedz ievērojamus izmērus - no 7 līdz 14 cm garš. Tā ķermenis ir masīvs un plats, nedaudz saplacināts. Krāsa ir ļoti mainīga, tomēr visbiežāk tā ir brūngani netīri pelēkzaļa. Dažreiz daži īpa’tņi var būt brūngani, oranžīgi vai pelēcīgi, retāk melni. Gļotas uz pēdas pārsvarā ir bezkrāsainas, bet uz ķermeņa virsmas parasti tās ir dzeltenīgas vai oranžīgas. Nepieaugušiem īpatņiem ķermeņa abos sānos mēdz būt tumša josla, bet pieaugušie kailgliemeži ir vienkrāsaini.
Spānijas kailgliemeži ir nakts dzīvnieki, savu aktivitāti uzsāk vakarā, iestājoties krēslai, un turpina līdz pat rītam. Galvenokārt barojas ar augiem, bet labprāt mielojas arī ar citiem bezmugurkaulniekiem un savas sugas īpatņiem, ir pat novērojumi, ka apgrauž uz zemes vai tuvu zemes virskārtai ligzdojošo putnu mazuļus. Dienā uzturas paslēptuvēs, par kurām var kalpot ēnainas un mitras vietas augsnē, komposta kaudzes, zem dēļiem, siltumnīcas plēvēm, krūmiem, kanalizācijas akām un citiem priekšmetiem. Lietus laikā savu aktivitāti turpina arī dienas laikā.
Kur sastopams?
Latvijā Spānijas kailgliemezis ir konstatēts dārzos, zālājos, apstādījumos, ceļmalās, grāvjos, kapsētās u.c. Atsevišķās vietās suga sastopama tīrumos, ūdenstilpju krastos un ganībās. Tas ir konstatēts arī mežā, kāpās un pļavā.
Dabiskie sugas izplatības koridori ir ceļmalas, grāvmalas un ūdenstilpju piekrastes, kur netiek ierobežots kailgliemežu skaits un nav traucēta to izplatīšanās iespējas. Gliemeži netraucēti vairojas cilvēka darbības netraucētās teritorijās, kas kalpo kā savairošanās un tālākas izplatīšanās centri.
Pavasarī, laikam kļūstot siltākam, gliemji kļūst aktīvāki un intensīvi sāk baroties. Tie barojas un strauji aug līdz vasaras otrajai pusei, kad iestājas dzimumbriedums un tie sāk dēt olas. Gliemji dzīvo vienu gadu, tāpēc to dzīves uzdevums ir atstāt pēc iespējas vairāk pēcnācēju. Olu dēšana var sākties jūnija beigās un turpināties līdz pat decembrim atkarībā no ziemas iestāšanās brīža. Viens īpatnis vasaras sezonas laikā spēj izdēt līdz pat 500 olu. Spānijas kailgliemezis ne tikai noposta augus, bet var pārnēsāt arī slimību ierosinātājus, kas var izraisīt kultūraugu un mājlopu saslimšanu, un ir starpsaimnieks vairākām parazītu sugām, kas invadē suņu un kaķu dzimtas dzīvniekus.
Kā šo ciemiņu ierobežot?
Cīņa ar Spānijas kailgliemežiem ir jāuzsāk tiklīdz tie ir konstatēti un jāatceras, ka tas nebūs vienreizējs pasākums, bet ilgstošs un darbietilpīgs process. Ja Spānijas kailgliemezi esam konstatējuši sava īpašuma teritorijā, tas nozīmē, ka šie dzīvnieki, visticamāk, jau ir vairāki un turpina vairoties.
Spānijas kailgliemeža apkarošanas metodes:
Viena no vienkāršākajām, taču ļoti darbietilpīgajām metodēm ir gliemežu savākšana ar rokām. Šī metode varētu būt efektīva tad, ja teritorijā konstatējam dažus īpatņus un teritorija ir neliela. Parasti kailgliemežu savākšanu praktizē agri no rīta vai vakarā, kad Spānijas kailgliemežiem sākas aktivitātes periods un vēl ir rasa, vai arī pēc lietus. Nolasītos gliemjus samet traukā ar stipru sālsūdens šķīdumu un noslīcina vai mehāniski pāršķeļ ar jebkādu asu priekšmetu. Bet jāatceras, ka nesavāktās gliemju atliekas piesaista dzīvos īpatņus, kuri atliekas izmantos barībai.
Intensīvas nolasīšanas gadījumā kailgliemežu skaitu ir iespējams samazināt līdz tādam blīvumam, kas ir zem būtiska kaitīguma sliekšņa.
Bez nolasīšanas, uzmanība jāpievērš arī zāles pļaušanai, jo arī pļaujot zāli daļa gliemežu aiziet bojā. Jāatceras, ka teritorijas, kurās gliemeži dzīvo, ir jāpļauj vairākas reizes sezonā, nepietiks, piemēram, ar vienreizēju ceļmalas vai grāvmalas izpļaušanu. Nopļautā zāle kopā ar gliemežu atliekām ir jāsavāc un jāiznīcina. Arī ravēšana var palīdzēt ierobežot gliemežu izplatību.
Kailgliemežus var izķert arī ar lamatu vai paslēptuvju palīdzību. Mitrās un ēnainās vietās ciešā saskarē ar augsni izvieto dažādus priekšmetus, piemēram, dēļu gabalus, burkas, spaiņus u. c. Zem paslēptuvēm jāievieto barība, kas pievilinās gliemjus. Jāatceras, ka gliemeži šīs paslēptuves izmantos tikai tādā gadījumā, ja zem tām būs pietiekami liels mitrums. Vajadzības gadījumā lamatas jāaplaista ar ūdeni. Gliemežus pievilina alus, pūstošas augu atliekas, beigti kailgliemeži, labprāt barojas arī ar kaķu un suņu sauso barību utt. Tikai jāatceras, ka lamatu saturs regulāri jāpārbauda un noslīkušie gliemeži jāiznīcina, tos sasmalcinot un aprokot vai sadedzinot. Tos nedrīkst izmest kompostā.
Jāpievērš uzmanība augsnes apstrādāšanai, konkrēti – augsnes aparšanai rudenī . Tā tiks iznīcinātas Spānijas kailgliemeža oliņas un arī pieaugušie īpatņi. Zemes apstrādāšana ir veicama tieši rudenī. Zemes diskošana vai kultivēšana šajā gadījumā nebūs efektīvas metodes.
Pilāte D. et al. 2018. Spānijas kailgliemeža Arion vulgaris (Moquin-Tandon, 1855) sugas ierobežošanas plāns. Daugavpils Universitāte DIVIC, Daugavpils: 1-56
Augu dobes var aizsargāt ar metāla sētiņu, kurai augšējā mala ir atliekta un veido 45 grādu leņķi, šādas sētiņas gliemji nevar pārvarēt un savācas zem atlocītās malas.
Vēl var izmantot elektriskos ganus, lai atbaidītu gliemjus pietiek ar strāvas spriegumu 6-9 V, bet pie strāvas sprieguma virs 12 V Spānijas kailgliemeži tiek nogalināti.
Gliemežu dabiskie ienaidnieki ir putni (sīļi, ķīvītes, vārnas u.c). Spānijas gliemežiem pie mums nav daudz dabīgo ienaidnieku, taču ir zināms, ka ar šiem gliemežiem barojas āpši, meža cūkas, eži un pīles.
Palīdzēt cīņā ar gliemežiem var arī mājputni, īpaši mājas pīles, kas labprāt izlasa gliemežus no dārza.
Ķīmiskās apkarošanas metodes
Var mēģināt veidot ķīmiskās barjeras – apstrādātās augsnes joslas platumam jābūt vismaz 3 metri, tur var izbērt tehnisko sāli, kafijas biezumus. Mīnusi – Spānijas kailgliemezis, saskaroties ar ķīmisko kairinātāju izdala lielāku daudzumu gļotu, kas pasargā gliemeža ķermeni no ķīmiskās vielas iedarbības, tiek piesārņota augsne ar vielām, kuras izmantojam.
Savas teritorijas aizsardzībai var izmantot arī veikalos nopērkamos ķīmiskos preparātus – limacīdus, piemēram Ferramol, SLUXX, kas satur dzelzs (III) fosfātu. Arī vara preparāti (vara vitriols, Bordo šķīdums) granulu vai šķīduma veidā iedarbojas uz Spānijas kailgliemežiem un tos nogalina.
Savākto gliemežu utilizācija
Ja gliemežus vācam ar rokām, tos var slīcināt sālsūdenī, vara vitriola vai vara sulfāta šķīdumā, turot vismaz 24 stundas. Tos var apliet ar karstu ūdeni, kas gliemežus nogalinās. Savāktos beigtos īpatņus var sadedzināt, izbarot mājputniem vai sasmalcināt un ierakt augsnē.