“Tur ir mana dzimtene, te – mājas…”

Bašķīriete Nazima dzimusi Kurgānas apgabalā netālu no Urāliem. Nu jau daudzus gadus viņa ir Nautrēnu pagasta iedzīvotāja, pensionēta Nautrēnu vidusskolas krievu valodas skolotāja. Nazima ir iedzīvojusies Latgalē, labi apguvusi latviešu un latgaliešu valodu, te piedzimuši bērni un mazbērni, taču arvien vēl gara acīm viņa redz savu dzimto ciemu tālumā.
"Latvija ir man kā dzimtene, manas mājas. Esmu bagāts cilvēks, ka man ir divas dzimtenes," - saka Nazima Melne.
- Cik gadus jau dzīvojat Latvijā?
Šogad jau būs četrdesmit pieci.
- Kā jūs izlēmāt pārcelties dzīvot uz Latviju?
Sešpadsmit gadu vecumā biju aizbraukusi uz pionieru nometni pie Melnās jūras, tur satiku puisi no Latvijas, Anatoliju. Tā bija mīlestība. Nevarēju aizmirst viņa zilās acis. Sešus gadus apmainījāmies ar atklātnītēm, bet tad viņš atsūtīja vēstuli, ka brauc pie manis ciemos. Satikāmies Čeļabinskā, un viņš teica, ka nākamajā gadā mani precēs. 1973. gadā atstāju savu dzimteni un atbraucu uz Latviju.
- Jūs pratāt runāt krievu, tatāru un baškīru valodās, kā bija iemācīties latviešu valodu?
Ļoti grūti, bet triju mēnešu laikā jau sapratu to, ko runā, bet pati runāt sāku pēc kāda laika. Strādāju skolā, mācīju krievu valodu. Kolēģiem lūdzu, lai ar mani runā latviski. Man grūti bija tāpēc, ka reizē bija jāsaprot arī vēl viena valoda - latgaļu.
Atceros, kad tikko atbraucu, visi man nāk pretī un saka “sveiki”. Izdomāju pati, ka laikam jāsveicinās. Otrs vārds bija manā kāzu dienā, kad kaimiņiene, jokojot vairākas reizes teica “o, valns!”. Nodomāju, ka tas ir kas labs un mēģināju atkārtot, visi par mani smējās.
- Kā jūs pati sevi uztverat šajā vidē?
Pa pusei kā baškīriete, pa pusei –latviete. Pārsvarā runāju latgaliski. Kad sāku domāt baškīru valodā, uzreiz tulkoju sev latgaliski.
- Kā jūs uzņēma Latvijā? Vai sajutāties kā svešiniece?
Ļoti labi uzņēma. Šeit dzīvo ļoti laipni, viesmīlīgi cilvēki. Ne reizi neesmu jutusi pret sevi negatīvu attieksmi ne no kolēģiem, ne pagasta iedzīvotājiem, tāpēc ka esmu iebraucēja. Nesaprotu tos, kuri šeit dzīvo daudzus gadus un nav iemācījušies valodu, bet vēl lielāks kauns par tiem, kuri šeit ir dzimuši un saka, ka nevar iemācīties latviski.
- Zinu, ka baškīru virtuve atšķiras no latviešu virtuves. Kā jums bija pierast pie mūsu ēdieniem?
Jā pie mums neēd cūkas gaļu, nav rupjmaizes, bet man ātri iegaršojās jūsu maize, kad braucu ciemos pie savējiem, vienmēr to vedu kā kārumu no Latvijas.
- Kādas saites jūs vēl joprojām saista ar dzimteni?
Iet gadi, un es arvien vairāk skumstu pēc dzimtenes, domāju gandrīz katru mirkli, pat atceros sava ciemata smaržu, kā staigāju pa mežiem, kā lasīju zemenes. Pie mums mežā zemenes ir tik lielas kā pie jums dārzā augošās. Ne mirkli neaizmirstu savējos, kaut gan tagad jau ir palicis ļoti maz radinieku. Aizbraukt uz dzimteni tagad sanāk reti. Šeit ir mana ģimene, mani bērni un mazbērni. Man dzimtene ir tur, kur es piedzimu, bet arī Latvija man ir kā dzimtene, manas mājas, un es esmu bagāts cilvēks, ka man ir divas dzimtenes.
Ar Nazimu Melni sarunājās Nellija Viļuma