Īpašniekiem jānodrošina mīļdzīvnieku labturība

Publicēts: 09.04.2021

Atjaunots: 06.07.2021

Valsts dienestu informācija

Attiecībā uz visiem dzīvniekiem Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.” 

Galvenie MK noteikumi, kuri regulē dzīvnieku labturību ir MK noteikumi Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”.

Pirms mājdzīvnieka iegādāšanās/adopcijas mēs vienmēr aicinām cilvēkus izvērtēt savas iespējas gan finansiālās, gan sociālās, gan emocionālās paņemt ģimenes locekli, kurš kā minimums nodzīvos kopā ar saimnieku ap 10 līdz 15 gadiem. Suņi un kaķi ir mājas mīluļi, kompanjoni, viņi sniedz daudz prieka savam saimniekam. Bet katram cilvēkam jāsaprot, ka dzīvnieks prasa arī finansiālo ieguldījumu. Dzīvnieku ir jāvakcinē, jāčipo, jāsterilizē/jākastrē, dzīvnieks var slimot. Suņu saimniekiem jāiegulda daudz laika dzīvnieka skološanā. Tāpēc, pirms uzņemas rūpes par kādu mājdzīvnieku, ikvienam jāizvērtē savas iespējas un to, kā suņa vai kaķa iegāde var mainīt ierasto dzīves ritmu.

Nekad neiegādājieties mājdzīvnieku steigā, citu cilvēku, medijos vai sociālajos tīklos publicētas informācijai vai tml. iespaidā, pirms viss nav rūpīgi apsvērts un izvērtēts. Dzīvnieks nedrīkst būt dāvana, iepriekš nevienojoties ar potenciālo saimnieku.

Prasības suņa turēšanai

Ja suni tur telpās, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina:

  1. pilnvērtīgu suņa ēdināšanu ne retāk kā reizi dienā;
  2. sunim vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni;
  3. suņiem, kuri ir vecāki par trim mēnešiem, - vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu ne retāk kā divas reizes diennaktī.

Ja suni pastāvīgi tur piesietu ārpus telpām, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina sunim:

  1. pilnvērtīgu ēdināšanu ne retāk kā reizi dienā;
  2. vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni;
  3. vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu ne retāk kā reizi diennaktī;
  4. suņa augumam atbilstošu būdu vai mītni (kas garumā, augstumā un platumā pārsniedz suņa izmērus ne mazāk kā par 30 centimetriem), kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos un kur ir pakaiši vai cits silts grīdas segums;
  5. tīrību suņa būdā vai mītnē un laukumā, kur suns uzturas;
  6. šādus aksesuārus: vismaz divus centimetrus platu ādas kakla siksnu vai citu suņa ķermenim piegulošu aksesuāru, kurš sunim nerada ievainojumus, kā arī nepieļauj iespēju sunim patvarīgi atbrīvoties no tā; vismaz trīs metrus garu ķēdi vai pavadu; ķēdes vai pavadas savienojumu ar kakla siksnu, izmantojot rotējošu elementu. Ja ķēde slīd pa stiepli, rotējošie elementi ir pie kakla siksnas un pie stieples.

Atsevišķi gribu piebilst, ka laukos galvenā problēma ir – suņa turēšana ārā uz ļoti īsas ķēdes, būdas ir nepiemērotas dzīvnieka vajadzībām (būdas ļoti maziņas, ar caurumiem, aukstas, bez pakaišiem ziemā). Suņiem nav pieejams svaigs ūdens, nav pienācīgas barības, neviens ar viņiem nestaigā. Arī mazos un gludspalvainos suņus tur ķēdēs, kaut MK to neļauj. Un tur ķēdēs kucēnus.

Ja suni tur norobežotā teritorijā ārpus telpām, nodrošina tādas pašas turēšanas prasības, kā sunim, kas tiek turēts piesiets ārpus telpām (izņemot prasību par aksesuāriem).

Suni atļauts pastāvīgi turēt ārā, ja pēc tā genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopuma) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo pazīmju kopuma) var paredzēt, ka tas piemērots turēšanai āra apstākļos, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai. Suni līdz 10 mēnešu vecumam nedrīkst turēt piesietu.

Prasības kaķa turēšanai

Kaķis, kas ir vecāks par sešiem mēnešiem, var brīvi uzturēties ārpus tā īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, ja kaķis ir sterilizēts.

Kaķim nodrošina:

  1. vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni;
  2. pilnvērtīgu barību.

Ja kaķi tur slēgtā telpā, tam nodrošina:

  1. kaķa tualeti;
  2. kontaktēšanos ar cilvēku vismaz reizi divās dienās;
  3. uzturēšanās platību, kas nav mazāka par pieciem kvadrātmetriem, ja kaķis ir vecāks par sešiem mēnešiem.

Kāpēc ir nepieciešama dzīvnieka sterilizācija/kastrācija?

Vispirms - par kaķiem

Mazs, mīļš un pūkains dzīvnieciņš, kurš sasniedzot dzimumgatavību, piecu gadu laikā var būt atbildīgs par 20 000 pēcnācēju. Baisi liels skaitlis, bet tas ir zinātniski pierādīts. Kas notiek ar viņiem: daļa no tiem tiek vienkārši iznīcināta tūlīt pēc piedzimšanas, daļa aiziet bojā infekcijas slimību rezultātā vai cieš ar autotransportu saistītos negadījumos, daļa kļūst par klaidoņiem un tikai neliels procents atrod citu saimnieku.

Ko jūs, kā saimnieki, panākat ar sava kaķa sterilizāciju?

Sterilizējot dzīvnieku, tiek panākts tas, ka tie kļūst mierīgāki, viņiem nav tieksmes cīnīties, līdz ar to gūt traumas un vīrusu izraisītās infekcijas slimības, tie ir draudzīgāki, runčiem zūd specifiskā urīna smaka, pagarinās viņa mūžs, viņš nedzīvo stresa apstākļos utt.

Īpatnējs ir viedoklis, kuru nācies dzirdēt no vairākiem saimniekiem, par dzīvnieka nepieciešamību vienu reizi dzemdēt. Daži saimnieki to izskaidro ar mātišķu jūtu attīstīšanos dzīvniekam, citi šādu informāciju ir ieguvuši no paziņām vai pieredzes apmaiņā par dzīvnieku kopšanu. Pieaugusi un vaislai gatava kaķene var dzemdēt līdz pat trīs reizes gadā. Ja parēķina, tad grūsnība viņai aizņem sešus mēnešus gadā, zīdīšanas periods katram metienam ir 30 – 45 dienas, bet pārējo laiku viņa pavada “flirtējot”. Vai kāds var izskaidrot šos skaitļus saistībā ar mātišķu jūtu veidošanos? ŠIS FAKTS IR APLAMS!

Un tagad par suņiem

Arī par suņu sterilizācijas nepieciešamību var noteikt līdzīgas sakarības. Nav pareizs viedoklis, ka suns pēc sterilizācijas kļūs slikts sargs vai cietīs no aptaukošanās problēmas. Vārdi “slikts sargs” attiecīgi ir arī vārdi “slikts saimnieks”, jo tā nav sterilizācijas problēma, bet gan audzināšanas un attieksmes problēma. Ja jūs ar vārdiem “labs sargs” domājat mājās niknu un agresīvu dzīvnieku, tad pirmais, kas no tā cietīs, būs jūsu ģimene, jo nikns dzīvnieks vadās no saviem instinktiem un tas ir uzbrukums, kura laikā viņš neanalizē priekšā stāvošo cilvēku.
Aptaukošanās novērota gandrīz visu šķirņu suņiem un jūsu mīluļa svaru nosaka apēstā ēdiena daudzums un kaloritāte, nevis tas, vai viņam funkcionē olnīcas un sēklinieki.

Ir ļoti būtiski, ka dzīvnieku īpašnieki izprot šīs operācijas nepieciešamību, jo problēmas, kas var sekot vēlākajos gados, ir smagas, pat ļoti smagas, kuru rezultātā jūs savu mājas mīluli varat zaudēt daudz ātrāk nekā vecums to būtu “noteicis”.  Piemēram, kucēm uz vecumu gandrīz vienmēr ir olnīcu un dzemdes problēmas: piometra, viltus grūsnība, dažādas olnīcu disfunkcijas, piena dziedzeru audzēji. Visas šīs problēmas ir likvidējamas tikai operatīvā ceļā, kastrējot (sterilizējot) suni. Daudzos pētījumos ir apstiprinājies, ka kuces, kuras ir sterilizētas līdz pirmajai meklēšanās reizei, nekad neslimo ar piena dziedzeru audzējiem.

Vai nebūtu daudz labāk, ja jums nebūtu jāuztraucas par to, vai jūsu mājas mīlulis vecumā pārcietīs narkozi un vai izveseļosies pēc smaga iekaisuma? Vecumā dzīvniekiem narkozi pārciest ir daudz grūtāk, un pastāv liela iespēja, ka mīlulis no narkozes nepamodīsies, tieši tāpēc šāda veida operācijas ir ieteicams veikt daudz agrāk, nesagaidot slimības un uzvedības problēmas.

Kāds tad ir ieteicamais sterilizācijas laiks?

Vislabāk mājas mīluli sterilizēt, kamēr tas ir jauns un veselīgs, tomēr sagaidot, kad tas ir sasniedzis brieduma vecumu. Kaķiem tas ir aptuveni 6 – 8 mēnešu vecumā, suņiem - atkarībā no šķirnes (dažu šķirņu suņi aug pat līdz 15 mēnešu vecumam). Tomēr  vienmēr iesakām apspriesties kārtīgi ar veterinārārstu, kuram uzticaties, viņš pateikt jūsu mīluļa sugai un šķirnei ieteicamo sterilizācijas laiku.

Čipošana un reģistrācija

Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr.491

Vispārīgie reģistrācijas nosacījumi:

Mājas (istabas) dzīvniekam – sunim ir obligāti jābūt ar implantētu mikroshēmu. Mikročipēšanu veic veterinārārsts. Kaķu un mājas (istabas) sesku reģistrācija nav obligāta.

Čipošana ir nepieciešama dzīvnieku identifikācijai - līdzīgi kā ar cilvēku pasēm, ar kuru palīdzību var pierādīt attiecīgās personas identitāti. Tas ir nepieciešams gadījumos, kad jāpierāda, vai dzīvnieks ir vakcinēts, īpaši pret trakumsērgas vīrusu, jo tā ir obligātā valsts vakcinācija, kas jāveic visiem mīļdzīvniekiem - suņiem, kaķiem un mājas seskiem. Ja dzīvnieks aizbēg, viņu nozog utt. tad pārbaudot čipu (piemēram, policija, patversmes, vetārsti) var identificēt suņa saimnieku un var operatīvi ar viņu sazināties.

Jāatceras, ka, ja dzīvnieks ir mikročipēts, tad tas arī jāpiereģistrē Latvijas Lauksaimniecības Datu Centrā (https://www.ldc.gov.lv/lv), lai nepieciešamības gadījumā varētu sazināties ar mīļdzīvnieka saimnieku. Mājdzīvnieka reģistrācija vienotajā valsts reģistrā ir maksas pakalpojums - vienreizēja maksa 7.00 eiro. Apmaksu veic pēc LDC sagatavotā rēķina.

Sunim ir jābūt reģistrētam:

  1. Pirms atsavināšanas (pārdošanas, atdošanas, utt.);
  2. Ja uz laiku tas tiek izvests no valsts;
  3. Sasniedzot četru mēnešu vecumu;
  4. Ja piedalās izstādēs.

Vakcinācija

Vakcinācija pret trakumsērgu ir obligāta. Saimniekiem ir jānodrošina sava mīluļa vakcinācija, bet vēlāk - revakcinācija. Tā ir valsts obligāta prasība - izņēmumu nevakcinēt dzīvnieku nav. Ja dzīvnieks nav vakcinēts pret trakumsērgas vīrusu un, piemēram, sakož citu dzīvnieku vai pat cilvēku, tad attiecīgā dzīvnieka saimnieks par to var tikt sodīts. Par šādiem gadījumiem tiek informēta Valsts policija, Pārtikas un veterinārais dienests, kas tālāk attiecīgo negadījumu izskata. Agrāk revakcinācija pret trakumsērgu bija jāveic katru gadu, bet šobrīd viss ir atkarīgs no ražotāja - vienreiz gadā, vienreiz divos vai pat trīs gados. Tikai ar nosacījumu, ka nav nokavēts revakcinācijas datums.

Protams, pirms savu mīluli ved vakcinēt, jāņem vērā dažas lietas. Pats galvenais - dzīvniekam jābūt veselam. Pirms vakcinācijas veterinārārsts veic klīnisko izmeklēšanu un, ja atzīst, ka dzīvnieks ir klīniski vesels, tad arī veiks vakcināciju. Tāpat pirms vakcinācijas svarīgi veikt apstrādi pret endoparazītiem jeb attārpošanu. Savukārt pirmo vakcināciju parasti veic astoņu nedēļu vecumā, bet revakcināciju - 12 nedēļu vecumā. Astoņu nedēļu vecumā vakcinē pret attiecīgās sugas biežākajām infekcijas slimībām, bet 12 nedēļu vecumā veic šo slimību atkārtotu revakcināciju, kā arī vakcināciju pret trakumsērgu. Kavēt vakcināciju un revakcināciju nav ieteicams, jo tas palielina risku saslimt.

Slimības, pret kurām tiek vakcinēti mājdzīvnieki ir infekciozais hepatīts, parvovīruss, leptospiroze, suņu mēra vīruss un respiratorās slimības suņiem. Kalici vīruss, herpes vīruss un panleikopēnija kaķiem, savukārt mājas seskus vakcinē pret suņu mēra vīrusu, bet trušus - miksomatozi un hemorāģisko slimību.

Dzīvnieku Tiesību aizsardzības biedriba “Animal Rights Association B.@T.”
Foto: Diāna Selecka

Click to listen highlighted text!