Iznācis informatīvā izdevuma “Bērzgales Ziņas” speciālizlaidums “Barikāžu laiku atceroties”

19.01.2022

Kultūra

Jau otru gadu pēc kārtas iznāk “Bērzgales Ziņas” speciālizlaidums, kas ir veltīts barikāžu un atmodas laikam. Šoreiz avīzē publicējām atmodas laika personības, Preses nama prezidenta Kazimira Dundura atmiņas par laiku, kad Preses namu ieņēma omonieši un viņš tika arestēts. Tas sākās 1990. gada nogalē un turpinājās 1991. gadā. Tā kā K. Dundurs ir bērzgalietis, šīs atmiņas viņš ir dāvinājis muzejam, lai nākamās paaudzes varētu iepazīties ar šo trauksmaino un Latvijai nozīmīgo laiku. 

Avīzē ir publicēts arī karoga stāsts par Latvijas sarkanbaltsarkanā  karoga uzvilkšanu virs šosejas Vonogovā. 

Piedāvājam ieskatīties tikai dažos K. Dundura atmiņu mirkļos:

”Taču 1. janvārī vēl nespēju iedomāties ar ko sāksies Jaunā gada pirmā darba diena, ka tikšu arestēts un pret mani tiks cilāti automātu stobri un draudi nošaut vai citādi izrēķināties.

Kā parasti, pulksten 6 no rīta izgāju no dzīvokļa pagalmā, lai brauktu uz Preses namu (PN). Taču šoferis ziņoja, ka PN ir aplenkuši desmiti omoniešu. Foajē pilna ar kaujiniekiem. Pa vidu grozoties Vrubļevskis. Nolēmu aizbraukt un redzēt, kas tur īsti notiek. Preses nama priekšā, 100 metrus no ieejas tajā, ir neliels koku puduris. Piestājām. Visapkārt PN redzējās automašīnas un to īpašnieki-omonieši, apkārušies ar automātiem un granātām. Kļuva skaidrs Rubiks nepadevās. To, ka mēs aiz kokiem apstājāmies, omonieši uzreiz ieraudzīja un sāka griezt savas automašīnas mūsu virzienā. Mēs ātri devāmies atpakaļ pāri tiltam uz dzīvokli Ausekļa ielā. Viņi aizmugurē. Uzskrēju dzīvoklī un sāku apzvanīt valdības un AP telefonus. Priekšā tikai sekretāres, un tā es nedabūju padomu kā man rīkoties. Nolēmu doties, neskatoties ne uz ko, uz PN pašam nelabajam rīklē. Nokāpu savas mājas pagalmā - bet tur jau omonieši ar pašu Partjonovu priekšgalā. Mani bruņotie vīri paņem pie rokām un paziņo, ka esmu arestēts. Iesēdina savā mašīnā un mēs aizbraucam uz PN. Iekšā foajē mudžēt mudžēja no bruņotajiem kaujiniekiem. Kāpjam 3. stāvā. Kabineta durvis vaļā, iekšā ”draugi”. ”Tavas dienas beigušās! Tu neklausīji mūsu padomiem. Tūlīt pat atdod bankas naudas čeku grāmatiņu  un PN zīmogu— kliedza Vrubļevskis.” Pateicu, ka to man nav.

Omonieši, kas bija iekšā kabinetā savilkuši veselas kastes ar patronām ar pavērstiem pret mani automātu stobriem, sastājās visapkārt un raustot automātu atslēgas pievienojās Vrubļevska teiktajam: ”Ātrāk seifa atslēgas!” Es turpināju savu: ”Čeku grāmatiņas un zīmoga man nav" (nebija arī).

Brīžiem stāvoklis kļūst kritisks. Es paņemu telefona klausuli, lai zvanītu - viņi izrauj vadus no ligzdām. Es saku, ka zvanu Maskavai. Ļauj, taču sapratuši, ka runāju ar savu Ministru Padomi, atkal izrauj vadus.

Stāvoklis saspringts. Nervi. Skan viena un tā pati prasība par atdošanu (čeku grāmatiņa un PN zīmogs) un dažnedažādi draudi. Taču brīnumainā kārtā manī ir izzudusi jebkāda baiļu sajūta, radies spīts, kas piedod vēl lielāku pretestības garu un noturību. Sekretārei palūdzu atnest kafiju. Atnes pat ar konjaka piešprici. Jāiet uz tualeti. Omonieši iet līdzi. Eju pusdienās - omonieši sēd pretī pie galda un stāv ēdnīcā. 

Tā paiet diena zem pavērstiem pret mani automātiem, dažādiem brīdinājumiem un draudiem un prasību atdot zīmogu un bankas čeku grāmatiņu. Tā tas tupinājās līdz tumsai.

Tad pēkšņi izņemu atslēgu un atveru seifu…Pie seifa pieskrien Vrubļevskis un drudžaini rauj ārā visus dokumentus, meklējot zīmogu un čeku grāmatiņu. Tos vairākkārt pārlasījis, meklēto neatrod un man draudēdams, metas zvanīt Rubikam. Tas netic un zvana man: ”Kur zīmogs, kur čeku grāmatiņa” viņš kliedz, saprotu, domā ko darīt tālāk. Arestēt mani? Saprot, ka ar to neko nepanāks un redzams, nolemj mani atbrīvot, piekodinot, ka ja rīt pl 10.00 prasītais netiks nolikts uz galda, man pašam no kabineta neaiziet. Omonieši iziet no kabineta un es sagatavojos darīt to pašu, jo sekretāre pasaka, ka vairākas mašīnas mani gaida, lai nogādātu Ministru kabinetā.

Starp citu, par zīmogu un bankas konta čeku grāmatiņu. Tie nekad neglabājās pie manis, bet pie galvenās grāmatvedes Beinarovičas, kura dienas gaitā tos nobēdzināja kādā vietā, iznesot no PN. Par to es jau zināju pusdienlaikā, tāpēc vakarā jau droši atvēru seifu. To darīju vakarā, lai labāk [saprastu] Rubika  un omoniešu nodomus un iegūtu laiku rīcības plāna izstrādāšanai. 

Tā bija tikai viena diena manā dzīvē (ļoti īsi un fragmentāri aprakstīta), bet daudzus turpmākos mēnešus līdzīgu dienu bija ļoti daudz. To neatņemams pavadonis bija stress un nervu pārslodze, uzbāzīgās domas par nākotni, kas notiks ar katru no mums, ar Latviju. Stāvokli vēl jo smagāku padarīja tas, ka tipogrāfijas kolektīvs un žurnālisti pēc smagām pārdomām [bija izvēles priekšā]  padoties un palikt Rubika pakļautībā vai atbrīvoties no kompartijas žņaugiem un tāpēc aiziet uz kādu laiku no Preses nama, lai pēc laika tajā atgrieztos. Bet vai izdosies atgriezties, to simtprocentīgi garantēt nevarēja neviens. Un tomēr vairākums bija par to pārliecināti, tāpēc pieņēma lēmumu: pagaidām Preses namu atstāt.”

Preses namā K. Dundurs atgriežas tikai  23. augustā, kad izgāžas pučs un 26. augustā Preses namā jau sāk drukāt pirmās avīzes.

Avīzes speciālizlaidums šeit: https://rezeknesnovads.lv/2022/

A. Rupaiņa muzeja vadītāja S. Apeināne

Click to listen highlighted text!