Kā dzijas kamols mūžs ir saritināts, kur dzīpari visdažādākie mirdz…
Kad dabā viss mostas un plaukst, Feimaņu pagasta iedzīvotāja Albīna Bauska 8. maijā svin savu dzīves jubileju - deviņdesmito dzimšanas dienu. Mūžs ir paskrējis vēja spārniem, kā dzijas kamols tas ir saritināts, tagad tikai atlicis pārcilāt atmiņā savu dzīvesstāstu.
Albīna dzimusi 1931.gada 8.maijā Silajāņu pagasta „Leinakolnā” Vaičuku Onufrija un Jezupatas ģimenē kā jaunākā meita no četriem bērniem. Albīnai bija vēl trīs vecākās māsas - Paulīna, Broņislava, Helēna. Tēvs nodarbojās ar lauksaimniecību, audzēja labību un linus, bija īsts linkopis. Pirms kara bija devies peļņā uz Spāniju, lai nopelnītos līdzekļus ieguldītu savā saimniecībā. Tika uzbūvēta liela rija, kurā apstrādāja linus, lai iegūtu linšķiedru. Kad iestājās kolhozu laiki, riju privatizēja un nojauca, lai uzbūvētu labības klēti. Kara laikā 1944.gadā tēvs smagi saslima ar plaušu karsoni, kara laika apstākļos zāļu un medicīniskās palīdzības nebija un tā 56 gadu vecumā aizgāja mūžībā, atstājot visus lauksaimniecības darbus uz sieviešu pleciem.
Albīnas māmiņa Jezupata bija liela audēja, cimdu un zeķu adītāja un visiem pazīstama kā čakla rokdarbniece. Kad mājas darbi bija padarīti, viņa sēdēja uz sola pie stellēm un pēc dažiem mirkļiem klaudzēja paminas, švirkstēja atspole, skriedama pa audekla spraugu. To bērnībā ar ziņkāri vēroja mazā meitene, kā juzdama, ka šīs prasmes viņai noderēs dzīvē. Kara un pēckara gados, kad ģimenei bija trūcīgi ar apģērbu, māmiņa noauda vilnas audeklu un no tā pašuva meitenēm kleitiņas, lai pienācīgi apģērbtas dotos uz skolu.
Albīnas bērnība nebija viegla un rožaina, kā jau visiem lauku bērniem, bija agri jāceļas un jāiet ganu gaitās. Tās Albīnas atmiņā palikušas ar dabas vērojumiem, tautasdziesmu dziedāšanu, bet neaizmirstama ir arī lopu bizošana, pastāvīgās bailes no čūskām un citas ganu nedienas. No bērnības neaizmirstamas ir dažādo pļavu un purva augu smārds, tikko pļautas zāles, siena un meža zemeņu smaržas.
1939./1940. gadā meitene uzsāka skolas gaitas vietējā Silajāņu 7.- gadīgajā skolā. Kara gadi, varas maiņas, mācīties skolā nebija vienkārši, bieži skolu slēdza, pēc tam mācības turpinājās.
Kad Albīnas tēvs nomira, meitenei bija 13 gadi. Vecākā māsa bija apprecējusies ar čaklu, labestīgu cilvēku, pagastā izslavētu kalēju. Viņš Vaičuku ģimenē bija pirmais padomdevējs un palīgs pēc tēva nāves. Ģimenē palika vienas sievietes, bet visi lauku darbi bija jāpadara. Albīna bija tā, kura ar diviem zirgiem apstrādāja zemi. Kad vajadzēja sēt, kaimiņš parādīja, kā to darīt, un lika visām meitām izmēģināt, kurai labāk veiksies. Albīnai veicās vislabāk, jo sēkla iekrita zemītē tieši tā, kā tai vajadzēja. Tā kara un pēckara gados Albīna bija puiša vietā, jo smagie zemes darbi bija uz viņas trauslajiem pleciem.
Par kara gados pārdzīvoto, Albīna atcerējās - 1944.gadā, kad hitleriešu karaspēks atkāpās, pagalmā ieradās vācieši un gribēja nodedzināt dzīvojamo māju un nošaut ģimeni, dzirnavas viņi jau bija nodedzinājuši. Pateicoties māmiņas attapībai, viņa ieskrēja mājās un iznesa vāciešiem pienu, gaļu, sviestu un citus produktus. Vācieši visu paņēmuši, steidzās atkāpties, jo bija saklausāmas krievu armijas dunoņa. Necik tālu viņi nespēja aizbēgt, Silajāņos notika padomju armijas uzbrukums un vācieši krita kaujā. Pats Dievs pasargāja toreiz šo ģimeni no nāves aukstajiem nagiem.
1949. gadā ģimeni no izsūtīšanas pasargāja labi cilvēki, kuri nenorādīja viņus kā kulakus.
Nekādās augstās skolās Albīna nav gājusi, pabeigusi 7 klases un nosūtīta uz Rīgu mācīties amatu, jo šuvējas un audējas prasmes noderēšot vienmēr. Meitene nepabeidza apmācību un bija jāatgriežas dzimtajās mājās, jo smagi saslima māmiņa un nebija kam rūpēties par saimniecības darbiem.
Albīna sāka strādāt kolhozā „Taisnība” par laukstrādnieci, bet pēc dažiem gadiem viņu pieņēma darbā par uzskaitvedi un kasieri. Strādājot lauku darbus, bija jāpalīdz pie graudu kulšanas. Kuļmašīnas „Imanta” vadītājs bija jauns, izskatīgs puisis vārdā Jānis Bauska, pagastā zināms kā labs mehāniķis un arī zaļumbaļļu muzikants. Ilgus gadus sovhozā „Krāce” strādāja par mehānisko darbnīcu vadītāju, rūpējās par lauksaimniecības tehniku. Puisim bija liela piekrišana no meiteņu puses, bet neskatoties uz to, viņam sirdī iekrita tieši viņa – Albīna. Viņš novērtēja meitenes čaklumu, viņas smaidu un puiša sirsniņa sāka pukstēt straujāk. Jāni iesauca armijā uz trim gadiem un nosūtīja uz tālo Kamčatku. Sākās vēstuļu sarakste triju gadu garumā. 1957. gadā viņi apprecējās un viņu ģimenē piedzima trīs bērni – Andris, Nellija un Pēteris. Jānis Bauska bija gādīgs vīrs un māju saimnieks, labs tēvs un vectēvs saviem bērniem un mazbērniem, čakls un talantīgs sava amata meistars, apbalvots ar daudzām medaļām par godprātīgu darbu. 2005. gadā devās mūžībā.
Albīnai ļoti patika zirgi jau no bērnības. Pēdējos piecpadsmit darba gadus līdz aiziešanai pensijā viņa nostrādāja par pastnieci pasta nodaļā „Krāce”. Katru dienu ziemā vai vasarā braucot ar zirdziņu izvadāja pastu un pensijas pensionāriem. Vīrs Jānis kā īsts meistars pagatavoja „drošku” uz diviem riteņiem, lai būtu vieglāk zirgam vilkt. Viņš teica :”Sieviņ, es tev uztaisīju karieti, brauksi kā karaliene!”
Albīnai vienmēr paticis dziedāt, apveltīta ar skanīgu balsi un labu muzikālo dzirdi. Dziesmu pūrs saņemts mantojumā no tēva brāļa sievas Franciskas Vaičukas. Viņa dziedāja baznīcā un kā jau Latgalē pastāvēja bēru tradīcija – dziedāja psalmus bēru priekšvakarā. Franciska dziedāt līdzi ņēma arī jauno Albīnu un mācīja dziedāt skumīgos psalmus radu un kaimiņu bērēs. Albīnai tās ir atmiņas par aizgājušajiem tuviniekiem un radiem, par bērnību, kas vienmēr liksies gaiša, kaut arī grūtuma tur netrūkst. Savā dzīvē viņai bieži bija jādzied gan kāzās, gan dažādos godos, kā arī bērēs. Albīna vairākus gadus dziedāja arī Feimaņu pagasta folkloras kopā „Olūteņš.”
Bausku ģimene sagaidīja 8 mazbērnus un 10 mazmazbērnus. Tika izskoloti bērni un apgūtas profesijas. Dēls Andris bija uzņēmējs, autoservisa īpašnieks, diemžēl pāragri aizgājis mūžībā. Meita Nellija kopā ar dzīvesbiedru Andri Kisčenko ir „Čiekuru pirts” profesionāli pirtnieki, dzīvo Maltas pagastā. Jaunākais dēls Pēteris ir Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks. Dzimtās mājas visiem ir tā vieta, kur vienmēr māmiņas gaidīti un viņas svētību pavadīti.
Albīna ir ļoti optimistiska un darbīga, gādīga un mīļa māmiņa un vecmāmiņa. Mūžs nav bijis viegls, bet viņa nekad nav par dzīvi sūdzējusies, ir smaidīga, visiem izpalīdzīga.
Kā caurviju pavediens visai Albīnas dzīvei – dziļa dievbijība, goddevīga attieksme pret katru cilvēku un katru dzīvu radību, savstarpēja izpalīdzība un darba tikums, kas iet roku rokā ar atbildību un pienākuma apziņu. Un šodien sirsnīgi pateiksimies jubilārei:
„Paldies par mūžu, krietni nodzīvoto, kas Jūsu gadu vērtīgākais zelts.”
Ināra Reinika, amatierteātra „Savējie” vadītāja
