Katrai eglītes mantiņai ir savs stāsts
Pienācis februāris, un eglītes, kas rotāja mūsu mājas, dzīvokļus, jau ir kļuvušas par vēsturi. Ziemassvētku eglīšu rotājumi ir atraduši savu vietu vecajās kārbās, kur agrāk glabājās diafilmas, saldumi, starp sudrabainu lietutiņu. Šī vecā, putekļainā kārba gaidīs kārtu veselu gadu, kaut kur dziļi skapī vai bēniņos. Domāju, ka ikkatram ir tāda dārgumu kārba jau no bērnības laikiem, un katru no mums šie vecie eglīšu rotājumi, stikla bumbiņas, lāstekas, čiekuri aiznes atmiņu virpulī.
Visu janvāri Mākoņkalna pagasta iedzīvotāji dalījās ar mums savos bērnības stāstos, Ziemassvētku eglīšu rotājumu fotogrāfijās. Paldies, ka veltījāt dārgo laiku un dalījāties savās atmiņās.
“…Mazulis ar grabulīti, 60.-70. gadi. Mums bija dēliņš Edgariņš, viņam ļoti patika šis eglītes rotājums. Agrāk eglītē, ja nebija pirkto rotaļlietu, kāra nelielus cepumiņus, ābolīšus…”- tā atceras Vanda Zaremba.
“…Jau trīsdesmit gadus manā kastītē ar Jaungada rotaļlietām dzīvo vecs zaķis. Laiku pa laikam tas ir ļoti cietis - kājas un sāni ir nodiluši, stiprinājums ir sarūsējis. Protams, es varētu to atjaunināt un nokrāsot, bet es to nekad nedarīšu. Es to uztveru kā piemiņu no vecmāmiņas eglīšu rotājumiem. Es zinu, ka viņam ir vairāk nekā septiņdesmit gadu. Šis zaķis no manas mātes pēckara bērnības ir piedzīvojis ne vienu vien laikmetu un vadītāju maiņu…” – Jelena Hočeva
“…Stikla eglīšu rotājumi - lāstekas, matrjoška, vāvere, zivis, laternas, stikla pērles. Vintāža - cik modīgi ir teikt tagad. Kādreiz Grumužu ciematā Bašmakova Anisja Grigorjevna svētku laikā ar šīm rotaļlietām rotāja eglīti…”- stāsts no Ludmilas Bašmakovas .
“…Eglīšu bumbas ir saglabājušās no komplekta, kas pirkts 1984./85. gados veikalā Lipuškos, tagadējā Rāznas ielā. Veikalā tad strādāja māsas Kudrjavcevas…” -Inga Trūle.
“…Gadu aiz gada man bija tomēr jautājums, kas tam Dzedam Morozam (Salavecītim) vēderā, kāpēc viņš ir tik mīksts, kad paspaidīju. Un es to uzzināju, kad man bija gadi septiņi , ar šķērītēm pagriezu mēteli un ieraudzīju vati, viņš bija pildīts ar vati, baltu vati. Mamma mani sabāra gan, jo manas blēņas ieraudzīja un pat pērienu dabūju. Bet tas nekas, ātri aizmirsās, toties nākošajā gadā un vēl dažas citos gados, eglītē, lai vairāk būtu baltumu, vai līdzinātos sniegam, es no Dzeda Moroza vilku ārā vati un liku piciņas eglītē. Ar gadiem viņš sāka tievēt un tievēt, palika plānāks, nu es viņam protams palīdzēju…” -Intas Brokānes stāsts.
“… Atceros, kā mācījos Rēzeknes Lietišķās mākslas skolā. Vietā, kur tagad atrodas viesnīca Latgale, bija rotaļlietu veikals. Pirms Jaunā gada tika atvērta Jaungada rotājumu nodaļa. Tā bija pasaka. Lai rotaļlietas nesalūztu, klientiem tika izsniegtas plastmasas kastes, tajās tika savāktas rotaļlietas, un kasē tās tika pārvietotas uz papīra maisiņiem …”- tā atceras Irēna Kairiša.
“…Šo eglītes rotājumu mēnestiņu izvinnēju loterijā, mācoties Kaunatas v-sk. kādā astotajā klasē. Bet to arvien glabāju no skolas laika un karinu eglītes galotnē…”- Lilija Trūle.
“…Sīpols, valrieksts un čiekurs- šīs eglīšu mantiņas rotāja eglīti tad, kad es sagaidīju savu pirmo Jauno gadu, un vēl šogad tās atrodamas manas eglītes zaros un, jāteic, ka 53 gados nav īpaši zaudējušas savu vizuālo izskatu…” - Elga Pokule.
“… vismīļākie rotājumi ir pašu gatavotie, tiem ir īpaša pievienotā vērtība. Jo sevišķi kad tos ir gatavojuši bērni. Laika robs ir sagrauzis eņģelīšus, kurus no sāls mīklas sacepa meita Ilona – četri eņģelīši, katram no ģimenes pa vienam. Nu ir palicis cik palicis, taču roka neceļas izsviest to ārā. Šiem eņģelīšiem ir gadi divdesmit, tāpat kā eglīšu rotājumu kastei ir vairāk kā 30 gadu…” Ināra Samuša.
Teksts : Jekaterina Itkača, Brīvā laika pavadīšanas centra “Strops” vadītāja
Dalībnieku foto
