Par priežu mežiem ar silpurenēm un taureņiem

Latvijas salīdzinoši maz pārveidotās dabas skaistumu ikdienā novērtējam gan paši, gan esam dzirdējuši daudz labu vārdu no tūristiem. Tajā pašā laikā dabā notiek gan cilvēka radītas, gan dabiskas pārmaiņas, kas maina gan ainavu, gan koku un augu sugu sastāvu, radot pat bažas par dažu augu un kukaiņu sugu vispārēju izzušanu. Pasaulē zinātnieki ir izstrādājuši paņēmienus un dabai draudzīgas saimniekošanas metodes, lai to novērstu, bet ne visi paņēmieni Latvijā līdz šim ir bijuši labi pazīstami. Piemēram, uguns mežos var būt ne tikai kokmateriālus iznīcinoša stihija, bet arī dabai draudzīga norise. Piedāvājam vairāk informācijas par vienu no krāšņākajiem skujkoku mežiem un iespējām to saglabāt.
Kas ir oss?
Lai gan mums nav augstu kalnu un dziļu ieleju, Latvija reljefs ir īpašs un ainavisks, jo lielāko daļu zemes virsmas klāj ledāja veidotās reljefa formas. Šajos procesos piedalījies gan ledājs, gan ledāja kušanas ūdeņi, kas zemes virsmu pārveidojuši, to izgraužot, kā arī nogulsnējot smiltis un laukakmeņus.
Reljefa formas, ko sauc par osiem, (no zviedru vārda äsar – kore), veidojušās laikos, kad kusa ledāja ūdeņi. Vietās, kur zem ledāja bija cieti dolomīta un kaļķakmens ieži, ūdens straumes nespēja dziļi iegrauzties. Kušanas ūdeņi ledāja tuneļos sanesa smiltis un granti, kas, ledājam nokūstot, kļuva redzamas kā līkloču vaļņi un pauguru virknes. Šos vaļņus ģeoloģi dēvē par osiem.
Osi ir gari vaļņveida pauguri ar stāvām nogāzēm. Tie sastāv no oļiem, grants vai smilts, tāpēc daudzi jau ir norakti. Latvijā osi sastopami ļoti reti. Pazīstamākie osi Latgalē ir Numernes valnis, Grebļakalns un osi pie Andrupenes, bet citviet Latvijā ‒ Mazie Kangari, Lielie Kangari un Ogres Zilie kalni.
Krāšņā dabas daudzveidība mežos uz osveida reljefa formām
Uz osiem visbiežāk aug gaiši priežu meži, kuru zemsedzē, pateicoties kaļķainajai augsnei, izveidojies īpatnējs un bagāts augu sugu sastāvs. Tā kā Latvijā reti ir gan osi, gan ar tiem saistītie īpatnējie, sugām bagātie meži un tajos sastopamās retās sugas, šie meži atzīti par īpaši aizsargājamiem.
Īpaši aizsargājamais biotops „Skujkoku meži uz osveida reljefa formām” ir viens no retākajiem aizsargājamiem meža veidiem Latvijā, kas valstī aizņem tikai ap 14 km2. Salīdzinoši Rēzeknes pilsētas platība ir 18 km2. Osi sastopami arī Rāznas nacionālā parka dienvidaustrumu malā, plašā joslā iestiepjoties AS „Latvijas valsts meži” saimnieciskajos mežos nacionālā parka pierobežā.
Kāpēc šie meži tik bagāti?
Raksturīga osu mežu iezīme ir sugu bagātība. Viens no to daudzveidības saglabāšanas priekšnoteikumiem ir dabiski (vai nelieli, cilvēka radīti) traucējumi: ierobežota meža degšana, nelieli kaitēkļu un slimību uzliesmojumi, saudzīgi veikta mežaudzes retināšana u.c. Šādi traucējumi, lai gan iznīcina daļu koku, kopumā rada jaunas dzīves vietas un sekmē daudzveidīga sugu sastāva veidošanos un ir svarīgi ar osiem saistīto sugu ilglaicīgai pastāvēšanai.
Ko darīt, lai daudzveidību saglabātu?
Priežu sausieņu mežus negatīvi ietekmē dabiskā eitrofikācija jeb augsnes bagātināšanās un tai sekojošā gaismas prasīgo, reto augu sugu izzušana. Gaišais priežu mežs aizaug ar eglēm, izveidojas biezs sūnu paklājs, bet krāšņās puķes un ar tām saistītie kukaiņi, piemēram, taureņi, izzūd. Biotopu saglabāšanai nepieciešama mežsaimniecība, kas izkopj skraju, gaišu priežu mežu. Daļēji to var nodrošināt pārdomāti veiktas kopšanas un izlases cirtes priežu mežos uz osiem. Bet tas nenovērš skuju nobiru uzkrāšanos, augsnes paskābināšanos un biezā sūnu slāņa veidošanos, kas ir galvenais iemesls osiem raksturīgo reto sugu izzušanai.
Šādās vietās raksturīgs traucējums ir bijusi uguns, sevišķi pagātnē. Degšanas rezultātā priedes koku stāvā parasti lielākoties izdzīvo, bet bojā iet egles un pameža krūmi. Sadegot zemsedzei, samazinās vai pilnībā izdeg sūnas un nobiras, atsedzas minerālaugsne Zemsedze kļūst ievērojami daudzveidīgāka un piemērotāka tam, lai tajā dzīvotu lielāks sugu skaits. Daudzas sauso priežu mežu sugas, piemēram,zirnekļi, ir piemērojušies uguns traucējumam un savas dzīvesvietas strauji pamet. Dažas krāšņas vaboles dodas tieši uz uguns skartajiem koku stumbriem, lai satiktos un dētu olas vēl siltajā, kūpošajā mizā ‒ citādi šīs sugas nespēj vairoties. Jāatzīmē, ka šīs vaboles nav meža kaitēkļi. Pēc īsa laika apdegušajā augsnē parādās sēnes un strauji atjaunojas mētras, skaistie plakanstaipekņi un citi augi. Mežs turpina dzīvot, un dažiem augiem beidzot ir radusies iespēja uzdīgt un uzziedēt.
Kā jau iepriekš minēts, osu meži Latvijā ir viens no retākajiem biotopiem, diemžēl to kvalitāte strauji pasliktinās, aizaugot ar eglēm un biezu sūnu kārtu. Cilvēks saimniecisko mērķu vārdā ir būtiski ierobežojis dabisko traucējumu norisi. Mūsdienās ugunsgrēki notiek samērā reti un pēc to norises apdegušie koki ātri vien tiek izvākti no mežaudzēm,. Diemžēl tā lēnām zaudējam daudzas retu sugu mājvietas, kuru pastāvēšanai uguns traucējums ir ļoti svarīgs.
Vai tas ir kas jauns?
Skandināvijā (Zviedrijā, Somijā) jau ilgāku laiku šādās vietās plaši tiek izmantots mežsaimniecisks paņēmiens – kontrolēta zemsedzes dedzināšana. Tā pielietota gan augsnes sagatavošanā izcirtumos, veicinot dabisku meža atjaunošanos, gan sausos priežu mežos, kuros nepieciešams atdarināt dabisko uguns traucējumu. Tā veidojas retajām sugām piemēroti apstākļi. Pasākums tiek veikts stingri kontrolētās, parasti nelielās platībās, ciešā ugunsdrošības speciālistu vadībā un uzraudzībā. Jāatzīmē, ka Somijas augstskolās kontrolētās dedzināšanas veikšanu māca visiem mežsaimniecības speciālistiem.
Ja vēlamies saglabāt osu mežus Latvijā arī turpmāk, lai varētu saviem mazbērniem parādīt violeti pūkainus silpureņu ziedus gaišā priežu mežā, mums jau drīzumā pašiem sev jāatbild uz jautājumu, ko lietas labā esam gatavi darīt un kādus pasākumus veikt. Atsevišķās teritorijās dabas aizsardzības mērķiem nepieciešams ieviest Skandināvijas pieredzi - izmantot precīzi izstrādātās metodes, kad stingrā uguns apsardzības speciālistu vadībā nelielās platībās kontrolēti tiek nodedzināta sūnu zemsedze, paverot ceļu lielākai sugu daudzveidībai. Latvijas likumdošana ir paredzējusi šādus gadījumus, kad atsevišķu meža biotopu saglabāšanai var izmantot uguni, un 2013.gadā izdoti Ministru Kabineta noteikumi, nosakot kārtību, kā tas darāms.
 
Sandra Ikauniece
Dabas aizsardzības pārvalde
Projekta NAT-PROGRAMME
Meža biotopu grupas vadītāja
sandra.ikauniece@daba.gov.lv
 
Foto:Meža silpurene Pulsatilla patens (Regīna Indriķe)