Stoļerovas pagasts

Stoļerovas pagasts atrodas Rēzeknes novada dienvidaustrumu daļā un robežojas ar Ludzas novadu. Pagasta centrs — Stoļerova no tuvākajām pilsētām, Rēzeknes un Ludzas, atrodas vienādā attālumā — 18 km. Pagasts robežojas ziemeļos — ar Rēzeknes novada Griškānu pagastu un Ludzas novada Cirmas pagastu, austrumos — ar Ludzas novada Pureņu, Ņukšu un Pildas pagastiem, dienvidos ar Rēzeknes novada Kaunatas pagastu, rietumos — ar Rēzeknes novada Čornajas pagastu.

Stoļerovas pagasta dienvidu daļa ir pauguraina, kalni mijas ar ieplakām, kurās izveidojušies lielāki un mazāki ezeri, kas bagātu mežu masīvos ir ieskauti brīnišķīgām dabas ainavām. Pagasta ziemeļu daļā reljefs ir līdzenāks, lielāko teritorijas daļu aizņem lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Stoļerovas pagastā ir desmit ezeri: Dziļūts, Šostu, Rikapoles, Ancovas, daļa Viecinu ezera, Stoļerovas, Poludņu, Zverincu, Služevas un Melnais ezers. Pagasta teritoriju šķērso Rēzeknes upe, uz kuras 1996. gadā tika atjaunota Spruktu HES. Cauri Stoļerovas pagastam ziemeļu — dienvidu virzienā stiepjas 2. šķiras valsts autoceļš Rēzekne — Stoļerova — Kaunata.

Interesantiem faktiem bagāta ir Stoļerovas pagasta vēsture. Te kādreiz dzīvojuši prasmīgi amatnieki, namdari, kurus krieviski sauc “stoļari”, no tā arī cēlies pagasta nosaukums. Jau cariskās Krievijas laikā Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa baronam Rozenam piederošajā Rozenmuižā atradās vietējā pašvaldība — Rozenmuižas pagasts. Pēc Latvijas valsts izveidošanas, no 1920. gada, pagasts tika pārdēvēts par Rēznas pagastu. 1939. gadā pagasta teritorija aizņēma 24 583,4 ha, pagastā dzīvoja 10 930 iedzīvotāji. Teritorijā tolaik darbojās desmit skolas, trīs ūdensdzirnavas, lauksaimniecības biedrība, vairākas sabiedriskās organizācijas.

Stoļerovas pagasta identitāte

Stoļerovas Sv. Trīsvienības katoļu baznīcu dēveja par koka arhitektūras šedevru.
Baznīcu uzskatīja par krāšņāko Latgales dievnamu.
Baznīcas torņus rotā krusts, kura galos ir ūdensrozes.

Tāpēc Stoļerovas logo ir izvēlēta ūdensroze un izmantoti elementi no Rēzeknes novada logotipa.

1945. gadā pagasta centrs tika pārcelts uz Stoļerovu un tika pārdēvēts par Stoļerovas pagastu. 1963. gadā pagastam pievienoja Višu ciema padomi un daļu Kaunatas ciema padomes. Kopš tā laika pagasta padomes teritorija nav mainījusies.

Vissvētās Trīsvienības Stoļerovas Romas katoļu baznīca visos laikos ir ieņēmusi nozīmīgu vietu Stoļerovas pagasta dzīvē. Iepriekšējo, 1770. gadā par muižnieka Sokolovska līdzekļiem no koka celto baznīcu, dēvēja par koka arhitektūras šedevru, krāšņāko Latgales dievnamu. Baznīcas būvniecībā, ko paveica tikai ar cirvi, nebija izmantotas naglas. Muižnieks gribēja celt mūra baznīcu, bet toreizējā krievu valdība to aizliedza. 1870. gadā, pateicoties arhibīskapam Pialkovskim, netika pieļauta baznīcas slēgšana un Jēzus Kristus Brīnumdarītājas statujas iznīcināšana, ko vietējais gubernators bija nolēmis izdarīt, pamatojoties uz klīstošajām runām par statujas brīnumainajām spējām. Padomju varas laikā, 1968. gada aprīlī, baznīca tika izlaupīta un nodedzināta, dievkalpojumi notika baznīcas zvanu tornī. 1989. gadā prāvesta Julijana Butāna vadībā tika uzsākta jaunas mūra baznīcas celtniecība, kurā piedalījās lielākā daļa pagasta iedzīvotāju. 2000. gada jūnijā baznīca tika pabeigta un iesvētīta. No vecās baznīcas saglabājies žogs ar vārtiem, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

.

Rēznas pamatskolas vēsture sākās 1908. gadā, kad kāds Stoļerovas tirgotājs izremontēja daļu savas mājas un nodeva to pašvaldībai skolas vajadzībām. Skolā sāka mācīties 95 skolēni. Mācīties gribētāju skaitam pieaugot, dažus gadus vēlāk, muižnieks Sokolovskis uzcēla jaunu ēku speciāli skolas vajadzībām. Bet 1923. gadā skola pārcēlās uz muižnieku Radzeviču dzīvojamo māju, kur tā pastāvēja līdz 1980. gadam, kad tiek uzbūvēta jauna skolas ēka. No 1922. gada līdz 1932. gadam skolā par skolotāju strādāja ievērojamais Latgales kultūras darbinieks un rakstnieks Meikuls Apeļs (1901-1942). Gandrīz piecdesmit gadus — no 1951. līdz 2000. gadam — par skolas direktoru strādāja skolotājs Antons Gribusts.

.

Arheoloģiskais mantojums un personības

Stoļerovas pagasts saistīts ar daudzām vēsturiskām vietām un interesantām personībām. Te var apskatīt valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļus — Gerardovas senkapus, Rikopoles senkapus jeb 1812. gada Tēvijas kara kapus, vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekli — Rudzātu viduslaiku kapsētu (Zviedru kapi). Daudzām romantiskām leģendām apvīta bijusī Rosicas muiža un tās dibinātājs, sava laikmeta ievērojamais zinātnieks, lauksaimnieks, agronoms, botāniķis, publicists, Rēzeknes apriņķa muižniecības vadītājs Juzefs Gerald—Vižickis (1792-1868). Viņš ir 1845. gadā Viļņā izdotā Ekonomiski tehniskā herbārija un citu grāmatu un daudzu zinātnisku rakstu autors, talantīgs un rūpīgs savu īpašumu apsaimniekotājs. Par Rosicas muižas skaistumu un pārdomāto plānojumu vēlākajos gados ar lielu sajūsmu rakstījis poļu rakstnieks Jans Obsts (1876-1941), kura māte cēlusies no Stoļerovas muižnieku Sokolovsku dzimtas. Arī vēlākie šīs muižas īpašnieki, krievu muižnieki Hļebņikovi, bija ievērojami Krievijas uzņēmēji un kultūras darbinieki. No šīs dzimtas nākuši: rūpnieks Fedots Hļebņikovs, dzejnieks Veļimirs Hļebņikovs un citi.

Ne mazāk interesanta ir citas poļu muižnieku Beņislavsku dzimtas vēsture, kas cieši savijusies ar 20. gadsimta Krievijas kultūru. Stoļerovas pagasta Rikopoles muižā savu agro bērnību un skolas brīvdienas, mācoties pansijā Viļņā, tad Preobraženska ģimnāzijā Pēterpilī un vēlāk Harkovas universitātē, pavadīja Gaļina Beņislavska, (1897-1926), krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina mīļotā sieviete un draudzene. Viņa rūpējās par dzejnieka darbu publicēšanu, laboja dzejoļus, sastādīja krājumus, vāca paša autora pusaizmirstās vārsmas un vēstules, bija viens no dzejnieka nedaudzajiem, īstajiem draugiem, kas mēģināja viņu glābt no bohēmas kaitīgās, postošās ietekmes. 1926. gada 3. decembrī Gaļina nošāvās uz S. Jeseņina kapa. Atvadu zīmītē viņa rakstīja, ka te guļot viss, kas viņai dārgs. Gaļina Beņislavska tika apglabāta blakus dzejniekam.

Saimnieciskā darbība

Stoļerovas pagastā dzīvo daudzi uzņēmīgi, strādīgi cilvēki, vērojama ekonomiska rosība. Ar ļoti labiem sasniegumiem lauksaimniecībā un augstu zemkopības kultūru izceļas: 

• LKS ’’Grauds-2’’ (graudkopība),
• SIA "Kopdarbs" (jauktā lauksaimniecība-augkopība un piena lopkopība)

Moderna kokapstrādes ražotne pagastā ir SIA "Baibiņa"
Stoļerovas pagasts var lepoties ar stiprām bioloģiskajām zemnieku un piemājas  saimniecībām, kā arī individuālo uzņēmumu:

• bioloģiskā z/s “Liepas” (piena lopkopība, Ivars Arbidāns),
• bioloģiskā z/s “Liepziedi” (graudkopība, gaļas lopu audzēšana, Jānis Arbidāns),
• bioloģiskā z/s “Mārtiņi” (graudkopība, Mārtiņš Arbidāns),
• z/s “Elkšņi” (augkopība, Raimonds Lukša),
• z/s “Laksteigola” (lopkopība, Tatjana Katkovska),
• z/s “Madaļesja” (piena lopkopība, Juris Garda),
• piemājas saimniecība “Avoti” (aitkopība, piena lopkopība, Veneranda Senkāne),
• piemājas saimniecība “Melnā druva”(graudkopība, lopkopība, Ēvalds Sprukts),
• piemājas saimniecība “Adrijas”( lopkopība, Aigars Sprukts),
• individuālais uzņēmums "Suleima" (tirdzniecība, Aleksandrs Petuhovs)

Z/S "Liepziedi"

Zemnieku saimniecība "Liepziedi" nodibināta 2012. gadā, apsaimniekojot dažus desmitus hektāru zemes. Pašlaik tiek apstrādāti 1326 hektāri lauksaimniecības zemes. Saimniecība ir specializējusies graudkopībā. Uzņēmums darbojas kā bioloģiskā zemnieku saimniecība. Otrā Jāņa Arbidāna saimniecības specializācijas nozare ir lopkopība. Tiek audzēti gaļas liellopi. Mežizstrāde arī ir saimniecības specializācijas nozare. 

Uzņēmuma darbības pamatā ir jēgpilns, sistēmisks, motivēts un uz attīstību virzīts darbs. Lai attīstītu uzņēmējdarbību, saimniecībā pilnībā ir nodrošināta ražošanas bāze – moderna tehnika un iekārtas. Tas dod stimulu uzņēmuma darbiniekiem atbildīgi un čakli strādāt. Ar lepnumu viņi stāsta par veiksmēm un padarīto saimniecībā. Lai paaugstinātu ražošanas efektivitāti, ir uzcelta graudu kalte, ierīkots tehnikas laukums, uzceltas remontdarbnīcas. “Liepziedu” attīstību sekmēja dalība sešos ES projektos.