Aizvadīta “Sidrabrasas” nometne “Dzīves skola”
Lai ziedētu puķe, lai koks raisītu lapas un varētu izplest savas zaru rokas, vajadzīgas saknes – tās dzīslas, kas vieno ar pamatu, kurš glabā katras dzīvības spēku. Tieši apzināt individuālo un kopīgo Latgales cilvēku sakņu spēku jūlija vidū aicināja Rēzeknes reģiona lauku sieviešu biedrība "Sidrabrasa" – Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) atklātā projektu iesniegumu konkursā Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam apakšpasākuma: 19.2 "Darbības īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju" aktivitātes: 19.2.2 "Vietas potenciāla attīstības iniciatīvas" realizēja projektu "Dzīves skola" Nr. 24-01-AL15-A019.2202-000004.
Projekta laikā notika vasaras divu dienu āra nometne - seminārs. Iesākumā, protams, iepazīšanās aplis, kura laikā īsi pastāstījām par sevi, pastāstījām, ko sagaidām no dalības šajā projektā, un tad jau – pie darba! Veidojām izstādi “Latgales vēsturiskās ainas no pagājušā gadsimta”. Katrai sievietei pirms nometnes bija jāiesniedz fotogrāfija, to vajadzēja sameklēt savos dzimtas albumos. Fotogrāfijas tika palielinātas, no tām izveidojām izstādi. Kā arī nometnes dalībnieces dalījās stāstos par saviem senčiem, dzimtas mājām. Lepnums – tā vienā vārdā var nosaukt to sajūtu, kas valdīja stāstu laikā. Lepnums par dzimtas spēku, lepnums par senču izturību, prasmi rast risinājumus sarežģītās situācijās.
Nākamajā nodarbībā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas pasniedzēja, programmas "Pārtikas produktu pārstrāde" direktore Inese Silicka stāstīja par seniem latgaļu ēdieniem, par kulināro mantojumu kā pamatu mūsdienu ēdienkartē. Šodien mēs vai katru dienu kādā ēdienreizē iekļaujam kartupeļus, bet tie mūsu zemītē pazīstami tikai apmēram četrus gadsimtus. Kas bija pirms tam? Graudaugi un pākšaugi, dabas veltes. No saldinātājiem – tikai medus, ogas. Kā vasarās mūsu senči saglabāja sviestu? Izkarsēja, salēja māla podiņos, nosēja ar drānu, kura bija piesūcināta ar bišu vasku. Šādi sakārtotu trauku novietoja pagrabā. Rudzu maizīte iekļauta Latvijas kultūras kanonā, bet tā tomēr nav pirmā mūsu senču iepazītā maize. Pirmā maizīte tika gatavota no miežiem, un par maizi sauca ļoti biezu miežu putraimu biezputru. Protams, vēstures gaitā Latgalē jaunus pārtikas produktus, jaunus ēdienus ienesa dažādas tautas, bet šodien mēs paši varam veidot jaunas garšas, kā to, piemēram, dara "Obelisk Farm" Andris Višņevskis, z.s. “Kotiņi” īpašnieki u.c. Pēc stāsta un spraigās diskusijas ķērāmies pie dažādu garšu sviesta gatavošanas. Vajadzīgs 35 procentu saldais krējums un liela burka. Krējumu – burkā, un tad jau "sviesta meditācija", kad burka ar saldo krējumu ritmiski jākrata. Apmēram 15 minūtes, un sviests gatavs. No saldā krējuma gatavotais sviests nav jāmazgā ūdenī, sviestu uzreiz var sajaukt ar iecerētajām garšvielām. Inese Silicka piedāvāja plašu garšvielu un to maisījumu klāstu, varējām gatavot maigākas garšas, kā arī veidojām kreptīgāku sviestu. Vēl bija iespēja pagatavot mūsu senču vasaras laika ēdienu – biezpienu sajaucām ar sviestu, ķiplokiem un sakapātām dillēm.
Vai tapa saldais sviests? Jā, kādreiz godu saimnieces prata izmantot lielās siļķu bundžas, lai tajās izceptu tortes, bet rotāšanai ar mazām vai lielām rozītēm ņēma sviestu, ko sajauca ar pūdercukuru, krāsvielām noderēja biešu, burkānu sula. Šodien veselīgu un lētāku Nutellas krēmu varam pagatavot mājās, ja sviestu sajaucam ar pūdercukuru un kakao pulveri.
RRLSB valdes locekle, Anita Matisane
