PAGĀTNES ĒNAS: atceroties Silmalas pagasta represētos
Jau 74 gadi mūs šķir no tās tālās, bet vairāk nekā 42 tūkstošiem Latvijas cilvēkiem liktenīgās dienas – 1949. gada 25. marta, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. 25. martā mēs nolikām ziedus un aizdedzām svecītes pie piemiņas vietām 1949. gada represijās cietušajiem visos Latvijas novados un pilsētās.
Mūsu Silmalas novada teritorijā, pateicoties pagastā bijušā vadītāja Jāņa Laizāna iniciatīvai, 2021. gadā Silmalas ciemā bijušās skolas ēkas vietā, vecu priežu ieskautā Silmalas ciema teritorijā, tika ierīkota piemiņas vieta un uzstādīts piemiņas akmens represēto piemiņai. Gadu vēlāk piemiņas vietu iesvētīja Rozentovas Svētā Krusta pagodināšanas draudzes prāvests Rinalds Broks.
Arī šogad saulainā sestdienas rītā 25. martā pie piemiņas akmens sāka parādīties ziedi un iedegtas svecītes. Noteiktajā laikā šeit ieradās iestāžu pārstāvji un nevienaldzīgi ciema iedzīvotāji, tostarp Maltas apvienības pārvaldes vadītāja vietnieks Gatis Pučka. Sirdi aizkustināja tādi piemiņas pasākuma mirkļi kā dziesma "Vēstule uz Latviju" vokālā ansambļa "Noskaņa" talantīgās vadītājas Irinas Ščerbakovas vadībā, Kruķu kultūras nama vadītājas Natālijas Valenikas uzruna un vairāk nekā 70 pagasta izsūtīto vārdu nosaukšana metronoma skaņas pavadījumā...
Jāpiemin, ka pašlaik Silmalas pagastā dzīvo tikai trīs tās tālās dienas notikumu liecinieki, kuri tika deportēti 1949. gada 25. martā: Aleksandra Ostrovska, Vallija Bitadzele un Veronika Juste. A. Ostrovska uzticēja man nolasīt viņas ģimenes deportācijas stāstu. Piedāvāju nelielu fragmentu no mazās Aleksandras Iļjinas atmiņām:
“Kad man bija pieci ar pusi gadi, es ar vecākiem un vecāko māsu dzīvoju ļoti skaistā vietā Daugavas tuvumā, Ilūkstes pusē. Tēvs nodarbojās ar dārzkopību un dārzeņu audzēšanu, mums bija 3 zirgi un 4 govis. Māsa gāja uz skolu, un es visu laiku biju kopā ar vecākiem, un līdz 25. martam viss bija kārtībā, nekas neliecināja par nelaimi. 1949. gada 25. martā mūsu mājās ienāca trīs bruņoti vīri un teica: gatavojieties, jūs tiksiet deportēti. Mums tika dota viena stunda laika, lai sapakotos. Mani vecāki domāja, ka viņi mūs nekur nevedīs, bet vienkārši paņem no mājām, lai iznīcinātu. Un ko var sapakot stresa situācijā 1 stundas laikā. Tiesa, mamma paņēma vienu lietu – šujmašīnu. Un, neskatoties uz to, ka vēl bija ļoti auksti, es izdomāju uzvilkt savu mīļāko kleitu ar rozā zirņīšiem. Tad nu mūs aizveda uz Kalkūnu dzelzceļa staciju, kur mēs redzējām vilcienu ar vagoniem, ko parasti izmanto lopu pārvadāšanai. Tas bija satraucoši un mazliet nomierinoši, jo tas nozīmēja, ka mūs nenogalinās..." Aleksandras kundze joprojām ir aktīva un cienījama pagasta iedzīvotāja, pateicoties viņas stāstiem, tiek atklāti svarīgi fakti mūsu pagasta vēsturē, savukārt 24. martā ar viņu tikās Tiskādu skolas skolēni un uzklausīja aizkustinošo stāstījumu par izsūtījumā pavadītajiem gadiem.
Ir pagājis daudz laika, un nākamajām izsūtīto pēcteču paaudzēm šīs traģiskās vēstures lappuses pieminēšana var sākt izbalēt, tāpēc mums, tagadējai paaudzei, pienākums ir nepieļaut aizmirstību un nelokāmi aizstāvēt pilsonisko tiesību ideālus. Galu galā tautai, kas pārdzīvojusi masu represijas, šo briesmīgo notikumu piemiņas saglabāšana ir arī zīme, ka sabiedrība ir gatava nepieļaut līdzīgus notikumus nākotnē.
P.S. Tautas pasaka vēsta par akmeņos pārvērstiem ļaudīm, kas atdzīvojas, ja gudrais ganuzēns uzvar ļauno burvi. Arī aiz katra piemiņas akmens jaušamas nomocīto un nepārnākušo dvēseles. Tikai tās nekad neviens vairs neatgriezīs šaisaulē. Atliek vien brīdi apstāties, pakavēties atmiņās, noliekt galvu. Un izlasīt rindas, kas Silmalā iekaltas pelēkajā granītā: "Mēs skumjās galvu noliecam par nezināmo kapu un lūdzam Dieva svētību par tiem, kas nepārnāca. Visu Latvijas valstspiederīgo represēto un bojā gājušo piemiņai...”
Sagatavoja: Natālija Stafecka, Silmalas pagasta iedzīvotāja
