Godināta Audriņu traģēdijas upuru piemiņa
Ik gadu 4. janvārī Rēzeknes novadā tiek pieminēta Audriņu traģēdija. Arī šodien gan Audriņu ciemā, gan audriņiešu nogalināšanas vietās Ančupānu memoriālā gulst ziedi. Ievērojot pulcēšanās ierobežojumus, piemiņas pasākumi šogad netika rīkoti, taču ikvienam, kurš vēlējās, bija iespēja individuāli nolikt ziedus un iedegt svecīti aizlūgumā par bojā gājušajiem.
Baisie notikumi, kas Audriņu vārdu ierakstīja Latvijas vēstures skumjākajās lappusēs, risinājās Otrā pasaules kara laikā, kad 1942. gada 2. janvārī vietējie iedzīvotāji tika apcietināti, ziemas salā sadzīti šķūnī, lai vēlāk tiktu nošauti, savukārt pats ciems nodedzināts līdz pamatiem. Kā liecina vēstures avoti, iemesls šādai rīcībai bija nacistu vēlme sodīt Audriņu ciema iedzīvotājus par to, ka kādā mājā Audriņos tika slēpti sarkanarmieši, kas izbēguši no Rēzeknes karagūstekņu nometnes. Turpmāko divu dienu laikā Ančupānu mežā nošāva vairāk nekā 200 Audriņu iedzīvotājus – gan sirmgalvjus, gan mazus bērnus. Izglābties šajā traģēdijā paveicās vien tiem, kuri liktenīgajā dienā neatradās Audriņu ciemā.
Rēzeknes novada pašvaldības pārstāvji šodien ar klusuma brīdi pie pieminekļa Audriņos un Ančupānu memoriālā godināja Audriņu traģēdijas upurus. Noliekot ziedus, Rēzeknes novada domes deputāts Guntis Rasims uzsvēra, ka Audriņu traģēdija ir viens no zināmākajiem okupācijas režīmu pastrādātajiem kara noziegumiem Latvijas teritorijā. "Laika gaitā šo traģēdiju propagandas nolūkos nav kautrējušās izmantot dažādas varas. Arī interpretējot vai apzināti noklusējot tās patiesos iemeslus un notikumu detaļas. Tomēr realitātē mēs redzam, kā sadzīvisku nesaskaņu rezultātā un pastāvošo represīvo iestāžu politikas iespaidā bojā gāja nevainīgi civiliedzīvotāji. Gāja bojā mūsu pašu cilvēki. Turklāt, arī šos noziegumus pamatā paveica cilvēki, kas dzīvoja mūsu vidū. Vai šodien mēs varam droši pateikt, ka esam mācījušies un vairs akli neticam propagandu izdotiem rīkojumiem? Vai šodien spējam atšķirt apzināti vērstas viltus ziņas no īstenības, pelavas no graudiem? Vai esam gatavi saglabāt cilvēcību un klausīties savā sirdsapziņā pat vissarežģītākajos dzīves brīžos?"
Audriņu ciema iedzīvotāja Jevģēnija Pontaga teic, ka ik gadu pieminēt kritušos dodas kopā ar bērniem un mazbērniem. "Mūsu pienākums ir saglabāt un nodot jaunajām paaudzēm savas zināšanas par vēsturiskajiem notikumiem. Mūsu ģimene jau trīs paaudzēs dzīvo atdzimušajā Audriņu ciemā. Mazbērni mācās, bērni strādā, mēs - vecākā paaudze - varam priecāties par šo dzīvi un strādāt piemājas saimniecībā. Šī diena īpaši liek aizdomāties par to, cik mēs esam laimīgi, jo mūsu zemē ir mierīgas debesis virs galvas, mūsu bērni un mazbērni var sapņot un plānot nākotni un būt droši par to, ka viņu plānu un sapņu piepildīšanās dzīvē ir atkarīga tikai no viņu pašu godīguma, apņēmības un centības. Neaizmirst vēstures mācību un sargāt mieru mūsu zemē - tas ir mūsu pienākums."
Vēsturnieka Kaspara Stroda raksts "Audriņu traģēdijai - 80"
Madara Bērtiņa,
Rēzeknes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste
