13. septembrī rakstniekam Antonam Rupainim 111. dzimšanas diena
Nupat rakstniekam Antonam Rupainim atzīmējām 111. dzimšanas dienu. Kā jau tas ierasts un kļuvis par tradīciju, rakstnieka dzimšanas dienā skolēni ar ziediem rokās dodas uz kapsētu pie rakstnieka, lai godinātu viņu svētkos. Arī šogad skolēni mēroja ceļu uz kapsētu pie rakstnieka, pēc tam apmeklēja muzeju, iepazinās ekspozīcijā ar pagasta vēsturi, uzzināja vairāk par Antonu Rupaini.
Lai atsvaidzinātu arī jūsu zināšanas par rakstnieku, sniedzam nelielu ieskatu Antona Rupaiņa dzīves gājumā.
Viens no izcilākajiem Latgales rakstniekiem ir dzimis 1906. gada 13. septembrī Bērzgales pagasta Pūriskos (tagad - Lendžu pagasts). Dzimis Rupaiņu Staņislava un Annas (Mortukānes) piecu bērnu ģimenē kā otrais dēls. Miris 1976. gada 20. aprīlī ASV Lakrosā Minesotā. Bagāts ir Latgales Atmodas laikmeta izgaismotāja, kultūras darbinieka Antona Rupaiņa mūžs. Visu savu dzīvi viņš ir karsti mīlējis savu Dzimteni. Latgali, savas tēva mājas Pūriskos. Rakstnieka pēdējā vēlēšanās bija, lai viņš tiktu apglabāts Bērzgales kapos.
Antons Rupainis dzimis vēl vecvectēva celtajā istabā ar māla klona grīdu. Vēl mazs puika būdams, saslimis ar šarlaku. Tas bijis 1908. gadā, kad Latgalē plosījusies šarlaka epidēmija. Uz aukstās klona grīdas zēns bija saaukstējies. Slimība viņu mocījusi ar smagām komplikācijām veselus 9 mēnešus. Nabaga bērnam bijusi pat izraudzīta „laimīgās nāves krustmāte”- Marijana Adijāne. Pirms Jura dienas viņa nesusi Sarkaņu Brīnumdarei upuri un lūgusies, lai Dievs saīsina bērna un vecāku ciešanas. Puika ir bijis it kā nomiris. Vincents Odums jau taisījis zārku. Bet, kad „laimīgās nāves krustmāte” skaitījusi pie mirušā „Mūžīgu dusēšanu ” puika sācis atdzīvoties. Jura dienas rītā iztecējis milzīgs augonis kakla kreisajā pusē un nomocītais zēns sācis runāt. Nākošā rakstnieka tēvs tikai iesaucies:”Svātais Jurs nūdyure nazvāru!” un seglojis zirgu ar skaistāko mātes segu, lai brauktu uz Stiglovas baznīcu pateikties Dievam par dēla izdziedināšanu. (Svētais Juris katoļiem skaitās karavīru aizbildnis ).
Ģimenes tēvs, Pūrisku ciemam sadaloties viensētās, sācis veidot savu saimniecību uz 10 ha zemes, kas bijusi diezgan neauglīga un prasījusi daudz pūļu no saviem kopējiem.
Antons, augdams lauku viensētas klusumā, ļoti pieķēries savam vecākajam brālim Jāzepam. Māte vērpjot ierādījusi lasīšanas māku no lūgšanu grāmatas. Jau piecu gadu vecumā zēns apguvis lasītprasmi kā latviešu, tā arī krievu valodā. Vēlēšanās apgūt zināšanas bijusi ļoti liela. Smagajos apstākļos šo vēlēšanos bijis grūti piepildīt.
Tēva vājā veselība strauji pasliktinājusies pēc 1916. gada, kad viņš ticis mobilizēts kara tranšeju rakšanai gar Daugavas malu. Smagais darbs un antisanitārie apstākļi to sabeidza pavisam. Ģimene nonāca galīgā postā. Vecākais brālis Jāzeps ļoti gribējis mācīties. Viņš ar asarām acīs lūdzies, lai tiktu vilktas lozes, kuram no brāļiem būs laime mācīties tālāk. Bet māte Jāzepam likusi palikt mājās, lai Antons varētu turpināt izglītību.
Antons paklausījis vecākajam brālim un aizgājis mācīties uz Malnavas lauksaimniecības skolu. Bet, kad Francis Trasuns apsola Rēzeknes skolotāju institūtu pārvērst par augstskolu, nākošais rakstnieks nekavējoties pāriet uz Rēzekni.
1921. gadā miris rakstnieka tēvs. Saimniecību viņš novēlējis abiem vecākajiem dēliem. Tēva zaudējums abus brāļus saliedējis turpmākajiem kopīgajiem darbiem un grūtību pārvarēšanai. Dēli nonākuši pie secinājuma, ka intensīva mazsaimniecība var sekmīgi sacensties ar vidēju saimniecību, ja tik ar prātu saimnieko.
Vecākais brālis palicis mājās, bet Antons turpinājis izglītību un iestājies vairākos darbos, lai varētu atbalstīt māju un saimniecību.
Visiem kopīgi un čakli strādājot, tikusi pacelta zemes auglība, sagatavotas kultivētās pļavas, uzlabotas lopu šķirnes un uzceltas jaunas ēkas. Bez tam,iestādījuši plašu augļu koku un ogulāju dārzu.
Šīs mājas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Rīta un dienvidu istaba vēl arvien tiek saukta par Ontona istabu.
Antons bijis ļoti darbīgs, enerģisks, sabiedrisks: vārdu sakot- sabiedrības dvēsele jebkuros apstākļos. Viņš mierīgi nemaz nevarējis nosēdēt: staigājis, runājis un mūžīgi kalis plānus, kā realizēt savas idejas. Kad kaimiņi redzējuši, ka Antons nāk mājās, tad vakarā ļaudis sapulcējušies Rupaiņu mājās kā baznīcā. Spēlējuši teātri, dziedājuši un dancojuši. Uzveduši lugas un Antons tajās bijis veiksmīgs aktieris.
Bērzgales baznīcā Antons ir bijis par ministrantu. Priesteris bijis tas, kurš aicinājis Antonu pievērsties literatūrai un pastāvīgi izkopt savas spējas. Māte gan ieteikusi Antonam mācīties par priesteri, taču dēls atteicis: „Nē, māt, es esmu laicīgais”.
Literāro darbību Antons Rupainis sācis ļoti agri - piecpadsmit gadu vecumā. Jau 1922. gada sākumā avīzēs ticis iespiests viņa pirmais dzejolis un tēlojums. Būdams Rēzeknes skolotāju institūta students, attaisnojis savus dotumus - rakstījis dzejoļus un prozas darbus, diriģējis kori un parādījis izcilas spējas uz skatuves. Tā viņš kļuvis par plaši pazīstamu rakstnieku, spējīgu skolotāju, kora diriģentu, novada dziesmu svētku organizatoru, teātra veidotāju un režisoru.
1928. gada augustā Antons Rupainis kā Rēzeknes skolotāju institūta absolvents ticis komandēts uz skolotāju kongresu un miera propagandēšanas kursiem Ženēvā pie Tautas Savienības. Pārsteidzošs atradums bijis, kad 1989.g. pavasarī, apmeklējot A. Rupaiņa dzimtās mājas, skolotāji uz bēniņiem atraduši vidēja formāta kabatas grāmatiņu ar virsrakstu „Dīnasgrōmata ceļojumam uz Ženēvu”.
Kādu laiku rakstnieks strādājis Varakļānu ģimnāzijā, bijis ierēdnis Rīgā, bet pirmskara gados strādājis Taudejāņu pamatskolā. Šajos aktīvajos darba gados iepazinies ar citu novadu literātiem - Ādolfu Ersu, Jāni Jaunsudrabiņu, Edvardu Virzu.
1944. gada 7. aprīlī Rēzeknes bombardēšanas laikā bojā gāja rakstnieks Alberts Sprūdžs. Pēc ilgām un smagām pārdomām A. Rupainis kopā ar sievu Eleonoru un diviem pirmsskolas vecuma bērniem, Jāni un Albertu, sākuši savas bēgļu gaitas. Vācijas gadus Rupaiņu ģimene pavadījusi Bavārijā, katoļticīgā svētā vietā.
Pārceļoties uz Ameriku ar ģimeni, Rupainis dabūjis darbu un pajumti kādā katoļu māsu klostera skolā Minesotā. Visu emigrācijas laiku aktīvi strādājis literāru darbu. Sievas un vēlāk arī paša slimības laikā bieži bijušas smagas dienas, taču bijuši posmi, kad rakstnieks bijis arī jautrs un humora pilns. Viņš ir bijis nepārspējams stāstītājs. Draugi ne vienu vien reizi ir sacījuši: "Smējāmies tā, ka visi sāni sāpēja”.
Rakstnieks mira, smagas slimības mocīts. Viņu līdz mūža pēdējai dienai kopa literatūrzinātniece, viņa literārā krustmeita - Paulīne Zalāne, kura dzimusi Varakļānos, Stirnienes pagasta Tiltagala ciemā, 1931. gada 21. augustā, taču kara beigās emigrējusi uz ārzemēm. Ārzemēs, latviešu literāros saietos satikusies ar mūsu rakstnieku A. Rupaini.
Antona Rupaiņa pēdējie vārdi bijuši: „Latvija, Latvija! Aizved mani uz Latviju! Tikai lūdzu, lūdzu, aizved mani uz LATVIJU!” Rakstnieku izvadīja pēdējā mūža ceļā 24. aprīlī no Aglonas Dievmātes baznīcas Čikāgā. Tā paša gada jūlijā P. Zalāne pārveda urnu ar A. Rupaiņa pelniem uz Latviju. Vispirms pelnu urna 1976. gada jūlijā tika apbedīta Rīgā, Miķeļa kapos, jo tā laika valdība Bērzgalē apbedīt neļāvusi. 1991. gada 15. septembrī, pildot rakstnieka pēdējo vēlēšanos, viņa mirstīgās atliekas pārapbedītas Bērzgales kapsētā. Rakstniekam uzstādīts piemineklis, ko veidojis mākslinieks Antons Velikāns.
Antona Rupaiņa piemiņas saglabāšanai Bērzgalē Antona Rupaiņa muzejā iekārtota rakstniekam veltīta ekspozīcija, ar nosaukumu " Antona Rupaiņa piemiņas istaba".
2016. gada nogalē muzejā atklāta jauna, mūsdienīga ekspozīcija. Uz muzeju labprāt nāk skolēni, brauc no citiem novadiem ekskursanti.
Skolēniem sākušās skolas gaitas. Aicinu skolēnus apmeklēt muzeju arī jaunajā mācību gadā. Rēzeknes novada skolēniem muzeja apmeklējums un ekskursija pa Bērzgales pagasta vēsturiskajām vietām ir bez maksas.
Antona Rupaiņa muzeja vadītāja Olga Pekša
Foto: Sarmīte Orlovska