Sagaidot Antona Rupaiņa 115. jubileju
Šogad aprit 115 gadi kopš dzimis Antons Rupainis (Ontons Rupaiņs)- rakstnieks, diriģents, skolotājs. Spilgti rakstnieka personību ir raksturojis Jānis Klīdzējs: ”Antons Rupainis ir bijis pirmais no sava novada rakstniekiem, kas ar savu darba saturu un formu ir ievadījis Latgali modernās rakstniecības dārzā. Ar sava talanta daudzpusību viņš ir bijis visapdāvinātākais no visiem Latgales rakstniekiem. Viņa mūžīgā daļa turpinās dzīvot visur, kur tiks runāts, lasīts un domāts latviešu valodā”.
Viņa literārais mantojums rūpīgi tiek glabāts Bērzgales pagasta Antona Rupaiņa muzejā. 2019. gadā esam saņēmuši vērienīgu rakstnieka arhīvu, kas sevī ietver plašu manuskriptu klāstu, rakstnieka saraksti ar trimdas grāmatu izdevējiem un literātiem, radiem un draugiem, kā arī saņemtajā arhīvā ir bagātīgs fotogrāfiju klāsts. Starp saņemtajiem materiāliem ir nepublicētā romāna ”Pēdējais troņmantinieks” fragmenti, nepabeigtā romāna ”Rēzeknes rekviēms” manuskripta fragmenti. Interesantas ir rakstnieka pētījuma piezīmes par baltu ciltīm un baltu valodas izcelsmi, kas vēlāk tiek izmantotas, rakstot pētījumu ”Archeolingvistika” par senvalodu izcelsmi un tautu radniecību, dainu lomu senajās valodās . Savukārt fotogrāfijas un pastkartes atspoguļo A. Rupaiņa gaitas Latvijā un emigrācijā. Bagātīgs ir fotogrāfiju materiāls kas saistīts ar Taudejāņu 6-kl. pamatskolu, kur rakstnieks strādāja par skolotāju kopā ar literatūrvēsturnieku un rakstnieku Steponu Seili. Fotogrāfijas sniedz arī ieskatu par emigrācijas periodu Bavārijā Neuotingas nometnē, kur rakstnieks vadīja latviešu tautskolu.
Sagaidot rakstnieka jubileju, ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ir restaurēts viens no vērienīgākajiem Antona Rupaiņa rokrakstiem “Dīnasgrōmota ceļojumam uz Ženevu”, kas sniedz ieskatu ceļojuma iespaidos un gūtajās zināšanās starptautiskajā skolotāju kongresā un miera propagandēšanas kursos Ženēvā pie Tautu savienības.
Ir jauninājums arī muzeja ekspozīcijā, lai izjustu rakstnieka klātbūtni un dzimto māju ”Pūrisku” atmosfēru. Ienākot muzejā, apmeklētāju sagaida uz dzimto māju fona rakstnieka autogrāfs, kas ir ņemts no kāda manuskripta, un fragmenti no dzejoļa “Mōras Zemē”, kas ir publicēts izdevumā “Latgales atbrīvošanas 15 gadu atcerei, 1920.-1935."
Rakstnieka dzimšanas dienā 13. septembrī Bērzgales kapos notiks piemiņas brīdis, bet pie kultūras nama būs lieliska iespēja apskatīt Antona Kūkoja pasteļu ciklu ”Antona Rupaiņa zeme”, kuru savulaik dzejnieks un mākslinieks Antons Kūkojs ir veltījis Antona Rupaiņa dzimtajai pusei un ir uzgleznojis ievērojamākos vēstures objektus, kurus savukārt rakstnieks gleznaini ir aprakstījis gan savās atmiņās, gan literārajos darbos. Tas ir teikām apvītais Kirkas kalns un Micānu ezers, Bērzgales un Sarkaņu baznīca, Bērzgales muiža, Pūriski, Taudejāņi un Rēzekne.
Kā jau katru gadu, individuāli piesakoties, būs iespēja noskatīties filmu ”Laiku un myuža roksti”, kas stāsta par rakstnieka dzīvi un literāro darbību dzimtenē un emigrācijā.
Uzsākot jauno mācību gadu, esam sagatavojuši arī jaunu muzejpedagoģisko programmu “Spēlēsim teātri”, kas ir cieši saistīta ar Antonu Rupaini un viņa daiļradi. Šīs programmas norises laikā būs iespēja ieskatīties teātra spēlēšanas tradīcijās Bērzgalē no A. Rupaiņa laikiem līdz mūsdienām, kā arī pašiem līdzdarboties (muzejpedagoģiskā programmas norise notiks ievērojot vadlīnijas epidemioloģiskās drošības pasākumiem muzejos).
Septembris ir arī Dzejas dienu mēnesis. Antons Rupainis savu literāro darbību ir sācis ar dzejošanu, pirmais publicētais dzejolis “Mōkūneits” iznāk 1927. gadā žurnālā "Zīdūnis". Turpinot Dzejas dienu tradīcijas, skolēni un pagasta iedzīvotāji aicināti uzrakstīt uz auduma savu mīļāko Raiņa dzejoļa fragmentu un ievīt Dzejas dienu audeklā, kas atradīsies Bērzgales pamatskolas lapenes teritorijā.
Rakstnieka daudzpusīgā darbība ir devusi lielu ieguldījumu Latgales un Latvijas literārajā un sabiedriskajā dzīvē, ko Bērzgales pagasta Antona Rupaiņa muzejs glabā, pēta un atspoguļo tagadējai un nākamajām paaudzēm. Atmiņās par Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī 1940. gadā, kur rakstnieks darbojas dziesmu svētku rīcības un programmas komisijās, par padarīto darbu ir teicis: “Man arī bija prieks par to, ka lietie sviedri labi skan. Un tagad, raugoties uz Latvijas laiku ar 30 gadu atstarpi, liekas, ka velosipēda griešana pa grumbuļainiem ceļiem bija savā ziņā Latgales kultūrvēstures rata griešana. Tā bija vēl apziņā neprecizēta akcija, tomēr mana mūža galvenā misija.”
A. Rupaiņa muzeja vadītāja Skaidrīte Apeināne
