Lai tūkstoš krāsās dienas staro…
Feimaņu pagasta Vainovas ciemā 25. janvārī savu 90 gadu jubileju nosvinēja Tatjana Semjonova. Tā gan notika bez skaļas ballītes, bez daudziem viesiem – atbilstoši pandēmijas laika noteikumiem.
Cienījamā Tatjana Semjonova ir dzimusi 1931. gada 25. janvārī Vainovas ciemā, vecticībnieku ģimenē. Viņas vecāki Foma un Olimpiada bija čakli darba cilvēki, ļoti ticīgi un vēlējās lielu ģimeni, kā Latgalē bija pieņemts. Viņu ģimenē piedzima deviņi bērni – septiņi dēli un divas meitas. Tatjana bija piektais bērns ģimenē. Pirmskara un kara gados visiem bija smagi jāstrādā, lai varētu uzturēt lielo ģimeni. Tatjanas tēvs strādāja uz dzelzceļa par apgaitnieku gan dienas, gan nakts maiņās, māmiņa rūpējās par bērniem un saimniecību. 1943. gadā vācu laikā ar tēvu notika traģisks notikums. Bandīti noslepkavoja tēvu un pameta zem vilciena riteņiem. Ģimenē vienīgais pelnītājs bija aizgājis mūžībā. Kā lai izdzīvo, kā izturēt šausmīgo kara laiku? Vecākie brāļi jau bija pieauguši, jauni cilvēki un tos iesauca armijā. Liktenis bija lēmis, ka vecāko brāli iesauca vācu armijā, kurš no turienes arī neatgriezās. Otrais brālis tika iesaukts krievu armijā. Pēc kara mājās atgriezās kā kara invalīds. Pēc tēva nāves mātei vajadzēja rūpēties par trijiem maziem bērniem, mazākais bija tikai trīs mēnešus vecs. Pusaudze Taņa palika par mātes lielāko palīgu un bērnu aukli. Ģimenei bija arī zemīte, kuru vajadzēja apstrādāt, vajadzēja art, sēt un pļaut, lai būtu maize. Tā kā brāļi bija armijā, Tatjanai pašai vajadzēja ķerties pie šiem vīru darbiem. Neviens nesūdzējās, ka ir grūti, ka šie darbi pusaugu meitēnam nav pa spēkam. Tikai ar lielu čaklumu un ticību Dievam varēja visu paveikt, jo vajadzēja izdzīvot, pabarot ģimeni un vēl samaksāt nodevas valstij. Pēckara gados, kad sāka dibināt kolhozus, arī Semjonovu ģimene tajā iestājās. Tehnikas nekādas nebija, zemi apstrādāja ar zirgiem. Tatjana kolhozā pati ar zirdziņu gan ara, gan ecēja, sēja graudus un darīja visu, ko arī pārējie kolhoznieki. Samaksa par darbu bija niecīga, bet izdzīvot vajadzēja. Tas bija ļoti grūts laiks visiem, it īpaši cilvēkiem laukos. Trūkums piemeklēja Semjonovu ģimeni. Bija Staļina laiki, kad par kilogramu kolhoza laukos paņemtu vārpu varēja nokļūt cietumā. Taču bads ņēma virsroku... Kādu reizi Tatjanu pieķēra, ka viņa no kolhoza lauka bija salasījusi 2 kg graudu. Jaunajai meitenei piesprieda bargu sodu – 5 gadus cietumā. Par laimi, laiki un varas mainījās un Tatjana cietumā pavadīja tikai trīs mēnešus. Pēc Staļina nāves cilvēki nedaudz brīvāk uzelpoja, bet darba slogs nemazinājās.
Grūtie kara gadi neļāva Tatjanai iegūt izglītību, bet meitene pašmācības ceļā iemācījās lasīt un rakstīt. Padomju gados viņa sāka strādāt Maltas 2. vidusskolā par apkopēju. Katru rītu un pēcpusdienu brauca uz darbu ar mopēdu no Vainovas līdz Maltai. Tas liecina par Tatjanas izturību. Skolas atmosfēra, skolēni, skolotāji palīdzēja iemācīties lasīt. Sākumā likusi burtu pie burta, lasījusi un burtojusi, kamēr veidojās vārdi un teikumi. Turpmākie dzīves gadi Tatjanu aizveda arī uz netālo Druvmalas astoņgadīgo skolu, kurā arī strādāja par apkopēju. Pati izglītību neieguvusi, toties jaunākos brāļus vienmēr garīgi un materiāli atbalstījusi, lai viņi mācītos.
Tatjana nebaidījās ne no viena darba. Viņa arī strādāja smagu fizisku darbu celtniecībā un Černostes kūdras ieguves ražotnē. Jubilāre prata gan istabu izremontēt, gan mājas jumtu salabot, ja bija nepieciešams, gan malku gādāt un saskaldīt. Neviens darbs viņai nebija par grūtu. Kas viņai ir devis šo spēku pārvarēt visas dzīves grūtības? Viņa pati saka, ka Dievs ir viņu sargājis un palīdzējis visu garo mūžu. Tatjana ir vecticībniece, apmeklē dievnamu un sirsnīgi skaita lūgšanas par dzīvajiem un mirušajiem.
Tatjana visu savu dzīvi veltījusi ģimenei, par kuru rūpējās jau no mazotnes. Viņa ir izpalīdzīga un sirsnīga. Sākumā aprūpēja jaunākos brālīšus un māsiņu, bet vēlāk arī māmiņu, kura, neskatoties uz grūto dzīvi, nodzīvoja līdz 100 gadu vecumam. Pati Tatjana dzīvē nav atradusi savu lielo mīlestību, bet viņa neskumst, jo vienmēr ir bijusi ģimenes, radu un darba biedru vidū. Vienmēr darbīga, vienmēr kustībā. Tas ir viņas mūža noslēpums! Viņas dzīve veltīta Dievam un cilvēkiem.
Gribas novēlēt jubilārei:
Lai tūkstoš krāsās jūsu dienas staro, lai gadi skaisti tālāk zaro,
Lai spēka daudz, lai viss jums sokas, lai negurst prāts un rokas!
Sirsnīgs paldies Tatjanai Semjonovai par atvēlēto laiku, par stāstījumu un sarunu! Lai viņai stipra veselība, daudz spēka, možuma, optimisma, prieka un ilgs mūžs!
Feimaņu kultūras nama dramatiskā kolektīva “Savējie” vadītāja Ināra Reinika