Jāņusiers – ar saulīti viducī
Kas gan būtu vasaras saulgriežu svētki Latvijā bez pašu sieta siera rituļa? Rēzeknes novada Bērzgales pagasta “Rožu māju” saimniecei Anitai Spruktei tas sanāk liels, apaļš un dzeltens, it kā tam vidū Jāņu rīta saulīte rotātos. Par siera recepti Anita ir lakoniska, tas jau esot pats parastākais māju siers. “Apmēram 10 l piena, 5 olas, ķimenes. Pienu uzkarsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai, tad ielaiž sakultas olas ar ķimenēm un maisa, tad es pievienoju nedaudz citronskābi. Kā suliņas atdalās, tā nokāš marlē un zem sloga pusstundu, tad ar sāli apkaisa. Ļoti vienkārša recepte, ātri var sataisīt.”
Anita Sprukte ir viena no tām Latgales sievietēm, kurai ikdienas grūtumi gan paspējuši ievilkt pa kādai dziļākai grumbiņai sejā, taču nekādi nav varējuši nodzēst jaunības un azarta uguntiņu acīs. Viņa negaužas un nežēlojas, bet arī ikdienas pelēkumā prot atrast kādu rožu pumpuru. “Dzīve ir dzīve, tā ir jābauda, nevajag gausties,” – pasmejas Anita, bet tā dzīves baudīšana viņai nozīmē arvien atrast kaut ko jaunu un interesantu savā ikdienā.
Piepildīt sapni
“Biteitis, biteitis, naskrīnit nikur,” – Anita Sprukte sauc kopā savu ganāmpulku, kaut arī tas nav nekāds mazais. Ap 80 Latvijas tumšgalvainās šķirnes aitu ganās Rožu māju aplokā, plūkdamas zāli. “Ciemu sauc Vuškaunīki, tāpēc te vuškeņas jāaudzē. Bet aitu audzēšana – tas ir mans tāds sens sapnis, kas tagad ir piepildījies. Bērnībā mammai bija dažas aitiņas, domāju, nu būtu labi, ka man būtu daudz aitu!” Uz šķirnes aitu audzēšanu Anitu pamudinājusi lauksaimniecības zinātņu doktore, profesore, selekcijas darba speciāliste, konsultante un Latvijas Aitu audzētāju asociācijas eksperte Genovefa Norvele, kuru Anita sauc par savas saimniecības krustmāti. “Tas bija 1996. vai 1997. gadā, es jau tad biju sākusi ar aitiņām nodarboties. Genovefa atbrauca ciemos, un zini, ir tāda apbrīnojama sajūta, ka pie tevis atnāk svešs cilvēks, bet runā ar tevi par to, par ko tu jau sen esi sapņojusi. Viņa nāca kā tāda labā feja pasakā!” Genovefa Norvele ir uzmundrinājusi daudzas Latgales saimniecības nodarboties ar tīršķirnes aitu audzēšanu, palīdzējusi iesaistīties projektos, nav liegusi padomu ikdienā. Par šķirnes ganāmpulku saimnieki saņem subsīdijas, Anitas ganāmpulkā ir arī, tā sauktās, ģenētiskās aitas, kuras atbilst tieši tai Latvijas tumšgalvaino aitu šķirnei, kas tikusi izveidota jau 1939. gadā. Šīs aitas domātas ģenētisko resursu saglabāšanai un noteikti jātur 5 gadus.
Pa ziemu aitas dzīvo kūtī, vasarā aplokā, kur pietiek barības un dzeramā ūdens, taču smagākais laiks aitkopim ir pavasaris, jēriņu nākšanas laiks. Jēriņi bieži vien skrienot pa pārim, pat pa trim reizē, tad aitumammai ir jāpalīdz.
Ķirbji un dālijas – vilnas pakaišos
Aitas pārsvarā tiek audzētas ganāmpulka atražošanai, auni aiziet gaļai, bet ar vilnas noietu gan ir grūtības, taču Anita arī te ir atradusi atjautīgu risinājumu – audzēt vilnā ķirbjus un dālijas. Bioloģiskā zemnieku saimniecība nav liela, tikai ap 20 ha zemes, tāpēc katrs zemes stūrītis tiek ekonomēts, pie tam ir jāsaimnieko tā, lai dabai netiktu nodarīts pāri.
“Tas ir tas pats vecais siens, kuru mēs parasti sadedzinām. Nemazgātā vilna saklāta uz zemes, virsū pērnais siens, pa vidu sastādīti augi. Man nepatīk neko dedzināt, tas piesārņo dabu. Tikai jāpalaista, lai neiekalst un nekarst.”
Šādu paņēmienu Anita atklājusi pirms dažiem gadiem, kā pati saka, nespēka dēļ. “Tovasar izsviedu mēslus no mazās kūtiņas, spēka nebija tos novākt. Un tad vēl Rēzeknē atvērās lielveikals Depo, kur ar atlaidēm tirgoja visdažādākās dālijas un tik skaistas! Nu kā nu nepirksi! Bet kur likt, ja dārzs jau sen sastādīts. Tā pa maliņu paņēmu un saliku -- drusku pa virsu zemīti, dāliju gumus, vilnu, salmus, un tie īsā laikā saauga un saziedēja. Tad jau man bija amats rokā, ka šādās vietās augi ļoti labi un ātri aug un attīstās! Tā jau nav nekāda Amerika, kas atklāta, daudzviet zemnieki tā audzē kartupeļus!”
Sukādes – gardas, bet dārgas
Anitai Spruktei savā saimniecībā patīk izmēģināt dažādas nodarbošanās, lai atrastu sev tīkamāko un izdevīgāko, gan izaudzēt kādu greznāku puķi, gan retākus zaļumus salātiem. “Es te pa internetu parakņājos un atrodu kaut ko interesantāku, ko izmēģināt. Ābolu vīnu taisu, sukādes no ķirbjiem un lielogu dzērvenēm, tagad pamēģināšu no rabarberiem.” Anitas gatavotās ķirbju sukādes ir skābeni saldas un garšīgas, tomēr lai šo nodarbi izvērstu plašāk, vajag lielākas investīcijas. “Sukādēm ir augsta pašizmaksa, kalte ņem daudz elektrības, tāpat saldēšana. Tas ķirbis jau neko daudz nemaksā, cukuru arī var dabūt pa lēto, bet kaltēšana veselu diennakti izmaksā dārgi.”
No tekstilrūpniecības par zemnieci
Apbrīnojami, ka Anitas profesija nav vis saistīta ar lauksaimniecību, bet gan ar vieglo rūpniecību. Pēc Nautrēnu vidusskolas beigšanas gribējusi mācīties medicīnu, bet eksāmenos nepaveicies. “Rīgas 26. profesionāli tehniskā skola bija pirmā, kas gadījās ceļā, jo uz mājām atpakaļ braukt negribējās. Pēc tam vēl neklātienē pabeidzu vieglās rūpniecības tehnikumu, strādāju rūpnīcā pie neausto materiālu gatavošanas. Rīgā kādus 7-8 gadus nodzīvoju, jau biju pieradusi, bet mamma ļoti vēlējās, lai es nāktu atpakaļ. Man bija tik žēl mammas, ka ņēmu un atbraucu, apnicis jau arī bija pa kopmītnēm dzīvot, gribējās savas mājas. Te iepazinos ar Jāni un apprecējāmies. Nopirkām māju šeit Bērzgalē. Tagad no vecā dārza tikai lielās ābeles ir palikušas, visu pārējo pati savām rokām esmu iestādījusi, laikam tāpēc tas viss ir tik mīļš. Jaunie augļu kociņi ir manis pašas sapotēti, jo agrāk jau augļu kociņu stādi bija dārgi, nevarēja nopirkt tik daudz, kā gribējās. Tā interesanti tajā dzīvē sanācis. Bet neko nenožēloju, man dzīve allaž ir bijusi piepildīta -- ar labiem cilvēkiem un ar skaistām atmiņām,” saka Anita, noliekot blakus siera ritulim rozes ziedu.
Anna Rancāne
Foto: Māris Justs