Latgolys špeka meistars Andris Mejers

Publicēts: 30.05.2014

Atjaunots: 14.06.2021

Uzņēmējdarbības jaunumi

Par Latgales speķa vīru dēvēto biedrības “Latgolys golds” vadītāju Andri Mejeru šobrīd var sastapt gadatirgos un svētkos teju vai visā Latvijā. Baltā linu kreklā vai tumši zilajās seno latgaļu goda drānās tērpies, smaidīgs un omulīgs, Andris gluži kā rotaļādamies griež plānās šķēlītēs speķi, latgaliskā sirsnībā uzrunājot ik garāmgājēju un piedāvājot nogaršot speķi, sieru, rudzu maizi, kvasu. Viņa stāsti par speķa un citu Latgalei tradicionālo produktu labajām īpašībām ir nebeidzami,tikpat  bezgalīgā pacietībā viņš skaidro latgalisko vārdu nozīmi, vienlaicīgi iepazīstinādams nezinātājus ar latgaliešu valodu, vēsturi un tradīcijām. Maijā Andris un Zoja Mejeri ar savu produkciju pārstāvēja Rēzeknes novadu un visu Latgali Maizes svētkos Briselē. “Ja būs stipri amatnieki, tad būs stipra Latgale, bet ja Latgale būs stipra, tad būs stipra arī Latvija,” – par to Andris ir stingri pārliecināts.

Latgalei – savu Parmezānu un Mocarellu

Maizes svētkos katra Eiropas Savienības dalībvalsts bija atvedusi savu maizi un produktus, ar kuriem kopā ēd maizi. Spāņi atveduši vītināto gaļu, itāļi -- sieru, no Īrijas bijis kūpinātais lasis, bet "Latgolys golds" piedāvājis rupjmaizi, sieru un speķi, kā jau Latgalē. "Vyss cīši patyka. Sieru pirka vairāk, kā jau franču zemē, bet speķi savukārt garšoja kā delikatesi, it sevišķi vecākās paaudzes cilvēki. Viņi neuzskata, ka speķis ir neveselīgs, Eiropā notiek pat speķa festivāli, uz kuriem arī es domāju aizbraukt.”
Rupjā rudzu maize gan rietumeiropiešiem tā īsti pie sirds negājusi. “Cits paskatās, pagaršo, parausta plecus, nesaprot, ko ēd. Viņi pat jautāja, vai tā ir cepta no speciāliem melniem graudiem. Bet tas nekas, mums ir jārāda savu tradicionālo produkciju – rudzu maizi, speķi, ķimeņu sieru, tas ir Latgales pārtikas simbols. Tāpat kā franči ir lepni par savu Parmezānu, itāļi par Mocarellu, tāpat mums ir jābūt lepniem par saviem produktiem.”

Kas ir casnāgi un abāds?

"Latgolys goldā" visas etiķetes ir tikai latgaliski, kas dažam pārnovadniekam liek apmulst. “Cilvēki prasa - a kas tas ir casnāgi. Tad es skaidroju – Rīgā aug ķiploki, bet pie mums Latgalē casnāgi. Jūs barojat cūkas ar kartupeļiem, mēs ar buļbom vai uļbikim, bet Ventspilī ar tupeņiem. Jums ganās aitas, bet pie mums vuškas. Jūs ēdat ar karoti, bet mēs ar lizeiku. Tā viņiem mācu. Vedu uz Rīgu produktus un visu dienu runāju ar pircējiem latgaliski. Kas nesaprot, tad pārjautā vēlreiz. Cilvēki stāv, klausās un tad saka, jā, tā taču manas babiņas valoda, tik tiešām tā ir skaista un tomēr atšķiras no ikdienā dzirdētās, citas saknes, citi vārdi. Pavasarī es cepu abādu oknys ar seipulim. Skaisti salieku šķīvī, cilvēki sanāk un spriež, paga, kas tās par aknām, no kāda zvēra?! Kas tas par zvēru abāds staigā Latgalē?! Nu tad es saku, tās jums nav aknas, kas atvestas no Brazīlijas un 20 gadus turētas saldētavā, tās ir svaigas aknas, kad cūciņa tikko nokauta un saimniece gatavo cienastu cūku bērēm. Es visiem stāstu par to, ka mums ir tāda valoda, ka mēs tajā ikdienā runājam, ka mums grāmatas tiek izdotas.”
Izejvielas Andris iepērk tikai no bioloģiskām zemnieku saimniecībām, un arī ne no kuras katras, izmēģinātas esot daudzas, līdz atrastas īstās garšas īpašības gan cūkgaļai, gan ķiplokiem, kurus speciāli viņam audzē kāds Balvu puses zemnieks. “Es visus zemniekus mudinu audzēt bioloģisku produkciju. Mēs, biedrība “Latgolys golds’’, pētām senas receptes, izvēlamies, kas varētu būt piemērots arī tagad, piemēram, es tagad uz pasākumiem vāru seno latgaļu zupu – babra galis zupa ar grīzinim un ar zača kuopustim. Bebra gaļa, tā jau ir pati diētiskākā gaļa. Senajiem latgaļiem nebija lielveikalu, viņu lielveikals bija mežs un viss, kas bija mežā, to lika uz galda.”
Jautāju Andrim, kā “Latgolys golds ” sadzīvo ar Pārtikas un veterināro dienestu un tā bargajām prasībām. “Ļoti labi, visas prasības, kuras viņi man ir uzstādījuši, es esmu izpildījis, nekādu problēmu nav, viņi mājražotājus atbalsta.”

No “Cirka” līdz speķim

Agrāk Andris Mejers bija vairāk pazīstams kā uzņēmuma “Galda spēļu darbnīca” īpašnieks, kas ražoja kādreiz populārās galda spēles, tostarp arī “Riču raču” un “Cirks”. Nodarbošanās ar speķi sākusies kā vaļasprieks, kas uznesis pa veiksmes kāpnēm augšā gluži kā labais Lauva “Cirka” spēlē. “Kad bija uzņēmējiem kāds pasākums Rīgā, parasti vedām līdzi cienastam speķi, sieru, rudzu maizi. Cilvēkiem iepatikās, citu reizi pat prasīja: Andri, nu atved mums vēl speķīti, pārdod mums! Bet es taču nenodarbojos ar speķa ražošanu, to es tāpat vien, no visas sirds, sev un jums dāvāju. Bet viņi saka, nē, bet kaimiņš arī grib dabūt. Nu labi, sāku taisīt viņiem speķi, bet lai saprastu, no kurienes tas speķis ir, sāku latgaliski rakstīt uz etiķetes “Latgolys špeks ar casnāgim”, tā, kā to kādreiz sauca mana mamma, kas nākusi no Vērēmu pagasta, pie Adamovas ezera.”

Rēzeknē -- Speķa muzeju

Latgales Speķa vīram ir lielas ieceres speķi celt vēl lielākā godā, nekā tas tagad ir. Izrādās, ka tīrs labi nosālīts speķītis esot pat diētisks produkts, to esot atzinuši pat ārsti. “Redz, Anatolijs Danilāns, dakteris savā grāmatā (A. Danilāns, I. Ziņģīte “Speķītim nav ne vainas”, R., Jumava, 2013.-- aut.) raksta par speķi atzinīgus vārdus! Es jau gan pirms viņa zināju, ka speķim nekādas vainas nav, citu reizi vakarā gribas kaut ko uzkost, tad nogriez plānu šķēlīti speķa un nosūkā bez maizes, kā bonbongu.” Taču Rēzeknē nav nevienas kafejnīcas vai restorāna, lai šo gardumu baudītu arī tūristi, tāpēc Andris Mejers sapņo par speķa veikala – muzeja radīšanu. Šo viņa ideju ar prieku atbalstot arī Rēzeknes pilsētas un novada tūrisma speciālisti.
“Speķis arī ir dažāds, esmu garšojis dažādus, gan Ukrainas, gan Ungārijas, zinu dažādas garšas. Ir gada, ir pusgada cūciņu speķis, tas atšķiras pēc struktūras. Es domāju par speķa veikalu – muzeju, kur būtu arī apskatāms gatavošanas process, kur katrs var atnākt, paskatīties, nogaršot un iegādāties, iepazīties arī ar citu tautu speķi.” Skāde tikai tas, ka, pa tirgiem braukājot, galīgi neesot laika piesēsties un uzrakstīt projektu, lai šādai idejai dabūtu arī finansējumu, tur nu varētu uzņēmējiem talkā nākt valsts ierēdņi. Citādi jau Andris ar savu nodarbošanos ir gandarīts.
“Vācieši man ir savulaik teikuši – Andri, jūs savā Latgalē esat laimīgi, ka ēdat tādus kārtīgus, tīrus produktus – speķi, sieru, rudzu maizi, brauciet pie mums biežāk, a to mums tikai hotdogi un bigmaki i puorejuo paskudstva. Man patīk, ka cilvēki pagaršo, izbauda. Es taču esmu latgalietis, man sirdī prieks, ka latgaļu produkts garšo, ka patīk etiķetes latgaļu valodā, ka plakātu “Byusi seits i vasals” lasa burto kā mazi bērni. Latgolys špeks, latgaļu spāks!” – tā smaidot saka Andris Mejers un piebilst, ka gribētāju to izbaudīt ir daudz – pa Līgosvētkiem “Latgolys goldam” jau esot ap 50 pasūtījumu!

Anna Rancāne

Foto: A. Rancāne un no A. Mejera personiskā arhīva

Zoja Mejere Briselē
Andris Mejers Briselē
Latgolys golds
Latgolys golds
Latgolys golds
Latgolys golds

Click to listen highlighted text!