Rokdarbi – gan vaļasprieks, gan amats

Publicēts 05.02.2015

Marijas un Artūra Tjušu nelielā mājiņa Nagļu pagasta Lozdaunīkūs, tā vien atgādina latviešu tautas pasakā minēto vecīša cimdiņu, kas ar gudru ziņu nomests aizsnigušajā Lubāna līdzenumā, lai tajā visas dzīvas dvēselītes varētu sasildīties. Tik tiešām, mazā istabiņa ir pielijusi ar siltu, mierīgu gaismu, kas staro gan no abu saimnieku latgaliskās viesmīlības, krāšņi saziedējušajām puķēm podos uz palodzēm, bet visvairāk jau no Marijas rokdarbiem – audumiem, izšuvumiem, adījumiem. Ne jau velti Marija Tjuša 2014. gadā, Rēzeknes novada pašvaldības rīkotajā konkursā “Rēzeknes novada uzņēmums” tika atzīta par Gada amatnieci – viņas darinātos tautastērpus iecienījuši pašdarbnieki ne tikai Latgalē vien, ar tautas tērpu centra “Senā klēts” starpniecību tie ir nonākuši arī aiz Latvijas robežām. Ar savu uzņēmību un mērķtiecību Marija ir pierādījusi, ka arī šis senais rokdarbnieces amats var kļūt par pamatu veiksmīgai un mūsdienīgai uzņēmējdarbībai.

Krīze nenobiedēja

2009. gadā, audzēkņu trūkuma un valsts ekonomiskās krīzes dēļ, tika slēgta Nagļu pamatskola, kur par mājturības un vizuālās mākslas skolotāju strādāja Marija Tjuša. Nācās domāt, ko darīt tālāk. Naglēnieši rokas nenolaida – ar Sorosa fonda — Latvija projektu konkursā “Pārmaiņu iespēja skolām” izcīnīto finansējumu viņiem izdevās bijušo pamatskolu pārveidot par daudzfunkcionālu sabiedrisko resursu centru pagasta iedzīvotājiem, kur dažādām vecuma grupām piedāvāt iespēju nodarboties ar dažādām aktivitātēm, tostarp arī amatniecību. Centra projekta vadītāja bija Marija Tjuša. Jau gadus desmit pirms tam, 1999. gadā, viņas vadībā Nagļos tika izveidots interešu klubs “Rītava”, kur kopā darbojās pagasta rokdarbnieki. Interešu klubiņš darbojas arī tagad, sanākot kopā katru trešdienu, bet Marijai rokdarbi kļuva ne tikai par vaļasprieku, bet arī par maizes darbu ikdienā.

“Toreiz vēl nebiju oficiāli reģistrējusies kā saimnieciskā darba veicēja, pa druskai strādāju pie rokdarbiem. Rēzeknes mākslas vidusskolā, beidzot tekstilmākslas nodaļu, mans diplomdarbs bija Ziemeļlatgales novada tautastērps. Taisot diplomu, nolēmu, ka pašai savu tērpu arī vajag pagatavot. Tad kādā reizē Macānu Anna (Anna Macāne, Nagļu pagasta z/s “Zvejnieki” saimniece – aut.) prasa – vai tu man brunčus nevari noaust? Nu, kāpēc gan ne? Pēc tam Seno cīņu klubam gatavoju vamžus, kājautus, lielos apmetņus, brunčus. Vienu darbu sataisi, kāds cits ierauga, viņam arī vajag, tā ķēdītē viss aizgāja. Pat īpaši neplānojot,” stāsta Marija, adatiņu veikli zibinādama.

Tautas tērps – vesela pasaule

Šobrīd Marijas rokām top tautas tērpi Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu deju kolektīviem, kuru projekts dabūjis atbalstu konkursā “Labiedarbi.lv”. Blakusistabu visu aizņēmušas platās stelles, kur top audums brunčiem, Marija cilā citu par citu krāšņāku un stāsta – te Ogresgala, te Rāznas, te Nautrēnu brunči.

Protams, lai pagatavotu autentisku tautas tērpu, ir daudz jāpētī senie raksti, ko Marija jau ir darījusi, strādājot gan pie vidusskolas diplomdarba, gan maģistra darba augstskolā, kura tēma bija par tautas mākslas iespēju ieviešanu mājturības nodarbībās. Skolēni no mājām nesuši dažādus darinājumus, lai kopīgi stundās pētītu, kādi rokdarbi raksturīgi Nagļu pusē, apstaigātas arī vietējās rokdarbnieces. Vēl joprojām nav īsti zināms, kāds tautas tērps ir bijis raksturīgs tieši Nagļiem, kas ir tāda kā neliela saliņa – starp Rēzeknes un Malmutes upēm, starp Lubāna ezeru un purvājiem.

Adot un šujot varot daudz labu domu izdomāt, tomēr sarežģītos rakstos nevar domas palaist pa vējam, ir jāseko līdzi, jāskaita. “Gadās jau arī sajaukt. Kad šuvu Malienas villaines, tikai pie ceturtās to rakstu atkodu, tik sarežģīts tas ir, ar visādiem interesantiem līkumiņiem. Visu laiku paraugā jāskatās. Vai pirksti nav vēl cauri sadurstīti? Nē, es laikam draudzējos ar adatu, pat uzpirksteni nelietoju. Citas rokdarbnieces nesaprot, kā tas ir iespējams,” smejas Marija.

Ir bijušas villaines, kuru šūšana prasa apmēram piecus mēnešus. Piemēram, Krustpils villaine, raksts nav tik sarežģīts, bet liels un blīvs, uz visām četrām malām, tas prasa daudz laika. Tas atkarīgs arī no tā, cik gara ir nēsātāja. Ir darbi, kurus vienam nepaveikt, tur sievai talkā nāk Artūrs – kaut vai ielikt un sanītīt stellēs audeklu. Artūrs Tjušs apsaimnieko ap 300 ha lielu zemnieku saimniecību Lūznavas pagastā, audzē graudus.

“Kad man prasa, cik maksā tautas tērps, to tā uzreiz nevar pateikt, vispirms ir jāizrunā, ko vēlas. Piemēram, šim tautastērpa kreklam ir tikai izšūta apkaklīte, aproces nav izšūtas, tā ietaupot līdzekļus.”

Mūsdienīgais ar senatnīgo – roku rokā

Marijas darbi pārsteidz ar apbrīnojamu etnogrāfiskā un mūsdienīgā elementa apvienojumu. Tieši tas dod dziļāku jēgu pat vienkāršākajam izstrādājumam. “Rokdarbos visam ir kaut kas dziļāks apakšā. Pat ikdienas vienkāršam zeķu pārim, kur valnītī ieadīts parasts rakstiņš. Tagad ieadu tērpos un lakatos, cepurēs tās modernās dzijas ar atstarojošiem elementiem. Nevajag atstarojošo vesti, ja ir šāds lakats uz pleciem vai cepure galvā, pie tam, skujiņas raksts no atstarojošās dzijas ir daudz glītāks.”

Marijas dzīvesbiedrs Artūrs nodemonstrē atstarojošo cepuri, bet Marija uzklāj uz pleciem skaistu lakatu, kas adīts no pīnēm, kuras darinātas ar Vācijā ražotām adīšanas dzirnaviņām. Šis aparātiņš atgādina gaļasmaļamo mašīnu, bet ar to apbrīnojami ātri top pīnes. Adījums ir ļoti silts, elastīgs un it kā piekļaujas augumam.

Pieprasījums – grūti prognozējams

Vai rokdarbi mūsdienās var kļūt par biznesa nozari? Marija domā, ka tas ir iespējams. “Protams, tas pieprasījums ir šausmīgi neprognozējams. Piemēram, tās pašas cepures ar atstarojošiem elementiem, jau likās, ka tās nu būs ļoti pieprasītas, jo ir tik praktiskas. Aizvedām uz tirdziņu, nepirka neviens. Tikai pēc tam ieinteresējās, kad jau bijām nodemonstrējuši un izstāstījuši, cik tās ērtas un praktiskas.”

Šobrīd pircēji vairāk iecienījuši vienkāršas adītās cepurītes. Pirms dažiem gadiem ļoti populāras bijušas no lupatiņām austās grīdsegas, tagad tās pērk mazāk.

“Man tas svaru punkts tomēr ir nevis tirdziņi, bet gan pasūtījumi. Tas arī ir izdevīgāk, tikai es jau nevaru pateikt, cik šādu pasūtījumu būs nākotnē, ar ko es varu rēķināties. Šobrīd man darba pietiek līdz nākamajam rudenim. Pa vidu kādi radoši darbiņi pašas priekam vai dāvanai.”

Daudz nācies strādāt ar pasūtījumiem, kuriem finansējums saņemts projektu konkursos, taču tur esot sava īpatnība — ļoti īsi termiņi un zināma nestabilitāte. “Kā šim poļu skolas darbam, kuram jau uz 10. februāri vienai daļai jābūt gataviem, bet līgums vēl nav ne noslēgts, ne parakstīts. Decembra sākumā viņi dabūja apstiprinājumu par uzvaru konkursā un es sāku strādāt, ja es to darītu tikai tad, kad jau ir parakstīts līgums, ko tad es varētu paspēt izdarīt? Laika ir maz, tajā brīdī nereti gadās, ka nevar dabūt tieši vajadzīgo materiālu, tāpēc arī rezultāts ne vienmēr pašu apmierina.”

Marija ir apsvērusi domu pieteikties Rēzeknes novada pašvaldības nodibinājuma lauku ekonomikas attīstībai LEARN līdz 16. februārim izsludinātajā projektu pieteikumu konkursā, lai iegādātos modernu datoršujmašīnu. Ar to varētu gan šūt, gan darināt izšuvumus. Tas palīdzēs veikt sarežģītākos un apjomīgākos darbus, tomēr ne visus.

“Modernās tehnoloģijas un materiāli ienāk arī rokdarbos, tomēr ne visu ar datoru varēs izdarīt. Villaini nevarēs izšūt un arī celaini jostu noaust nevarēs. Rokdarbi arvien būs individuāls darbs, ne rūpnieciskā ražošana,” – ir pārliecināta Marija Tjuša.

Anna Rancāne

Autores foto

DSC05312 Marijas darinātais lakats ar atstarojošo dziju.   Artūrs pārliecināts, ka šādā cepurē arī tumsā var justies pamanīts Kaut arī Artūrs apsaimnieko lielu zemnieku saimniecību, tomēr arī nereti nāk Marijai palīgāMarijas darinātās svētku atklātnītes Linu krekls dejotājiem Šīm krāšņajām lellītēm, kuras ārzemju tūristi labprāt iegādājas tautas tērpu centrā Senā klēts, villainītes izšuj Marija Tjuša Košie brunču raksti Marijas stellēs.DSC05365

Share on Google+0Tweet about this on Twitter0Share on Facebook0