"Latvijas lepnuma" balva – Savinai Gailumei

Laikraksta “Diena” un TV3 rīkotās akcijas “Latvijas lepnums” balva nominācijā “Ģimene” šogad tika piešķirta Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta iedzīvotājai Savinai Gailumei, kas viena pati uzaudzinājusi sešus bārabērnus, tagad audzina vēl divus, kurus pametusi mamma. 26. decembrī, svinīgajā ceremonijā Nacionālās Operas Jaunajā zālē, vecmāmiņa Savina šo balvu saņēma no Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa rokām, un viņas devumu godinot, piecēlās un aplaudēja visa zāle.
Šī balva Latvijā tiek pasniegta jau vienpadsmito reizi, godinot tos līdzcilvēkus, kas iedvesmo dzīvē darīt vairāk, māca mums pašaizliedzību, nesavtību, kā arī spēj ar saviem darbiem izglābt dzīvības, vairot dzīvesprieku un pozitīvismu, tādējādi veicinot labestību mūsu valstī. Latvijas lepnuma akciju organizē laikraksts Diena un telekompānija TV3 ar Rīgas Brīvostas pārvaldes un VAS Latvijas dzelzceļš atbalstu, piedaloties draugiem.lv.
Nedrīkst novecot 
Savinas Gailumes sēta iznirst ceļa malā no vakara tumsas ezera gluži kā smagi piekrauta laiva. Šajā Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta apvidū tālu apkārtnē vairs neredz nevienu uguntiņu, taču te logi mirdz aicinoši spoži, skurstenis kūp, solot siltu mūrīti, kur noaut nosalušās kājas, salikt slapjās zeķes un cimdus un pielikt plaukstu krāsns siltajam sānam. Te ir mājas, kur atrast patvērumu un sasildīties gan lielam, gan mazam.
Pati vecmāmiņa Savina tek ņipra kā irbīte, dzīvi valodojot un klājot galdu, uz kura netrūkst ne pašas ceptas baltmaizes, ne divu veidu lauku siera un vaskaini dzeltena sviesta. Mudina nogaršot sārtos ābolus no jaunā ābeļdārza pirmās ražas. Grūti pateikt, ka pašai cepējai un stādītājai jau drīz apritēs astoņi gadu desmiti, kā pati Savina smej – astoņpadsmit! Viņa nemaz nedrīkst kļūt veca, jo arvien blakus atrodas kāds, kuru vajag sasildīt, apmīļot, sarāt un iedrošināt. Kā tajā tālajā ziemā, kad ļauna slimība aiznesa vedeklu, atstājot bāreņos piecus mazuļus, no kuriem jaunākais vēl nebija pat divus gadus vecs. Un arī tagad vecmāmiņas ligzda nav tukša – te mājas atraduši Natālija un Albertiņš, pašas nu jau mirušā dēla bērni no sievietes, kura tos pametusi.
Uz manu jautājumu, kur rodas spēks visu izdarīt, Savina, pasmejas. “Kas tas ir – grūtums? Kad slīksti purvā, izplet rokas un peries uz priekšu, tad nenogrimsi.”
Bērnus nešķir
Vecā māja “Pūramolā” ir Savinas vīra sēta. Te viņa ieprecējās, vēl pavisam jauniņa būdama, pie kaimiņu puiša Alberta, deviņus gadus vecāka. Abi strādāja kolhozā, uzaudzināja trīs dēlus – Antonu, Pēteri un Arnoldu. Vecākais, Antons, atveda mājās sievu Veltu, cits pēc cita sadzima bērni. Rāmā dzīve sagriezās mežonīgā virpulī 1995. gadā, kad vedekla, vēl pavisam jauna būdama, 33 gadu vecumā, nomira no ļaundabīga audzēja. Bez mammas palika pieci bērni -- Līgai toreiz bija 13 gadi, Santai 10, Jānim 6, Sabīnītei 3, pastarītim Jāzepiņam tikai gads un 9 mēneši. Savina tad jau sen bija aizgājusi pensijā, bet par to, kur likt mazos, gan viņai neradušās ne mazākās šaubas. Un ne jau tāpēc vien, ka dzirdējusi, kā vedekla, būdama uz nāves gultas, teikusi lielākajām meitenēm -- kad manis nebūs, turieties tikai pie Pūramolys babenis.
“Bet vienalga es nebūtu nevienam atdevusi, ja arī viņa tā neteiktu. Man jau te apkārtējie ļaudis teica – traka un negudra savos gados, būtu padalījusi pa pasauli. Bet bērnus nedrīkst dalīt, tie nav nekāds priekšmets, ko var sadalīt. Kā var šķirt brāļus, māsas!” – Savina noslauka asaras lakata stūrī.
Daudz jau pa šo laiku viņai ir sāpējusi sirds – gan par vīru, kas pēc pieciem gadiem aizgājis mūžībā, atstājot Savinu ar mazbērnu pulku vienu pašu. Gan par vecāko dēlu, kura dzīve pēc sievas nāves tā arī nav sakārtojusies: saticis citu sievieti, kam pašai jau bijuši divi bērni, taču vairāk paticis alkohols. Puika, Andrītis, Savinas mazdēla Jāņa vienaudzis, jau drīz vien Savinu sācis saukt par savu vecmāmiņu un aprūpējamo bērnu pulciņam klāt nācis vēl sestais. Likteņa belzieni turpinājušies – nomiris Antons, pirms trim gadiem bez aprūpes palikuši arī viņa jaunajā kopdzīvē pasaulē nākušie bērni -- Natālija un Alberts, jo viņu mātei tie izrādījušies nevajadzīgi. Natiņai tad bija 11, Albertiņam – trīs gadi. Atkal Savinai nācās uzņemties rūpes un kļūt par mazu bērnu māmiņu.
Pati jaunākā ciemā
Savina atzīstas, ka pats lielākais izmisums laikam gan bijis tad, kad miris vīrs, jo zudis stiprais plecs. “Paliku kā irbe ar irbēniem. Bet domāju, katram savs sargeņģelis, nav ko raudāt, mirušos tāpat neuzcelsi. Jādzīvo, jākuļas, jāpeld uz priekšu, jādomā, kā bērnus uzaudzināt un izskolot.” Gados, kad daudzas sievietes domā vairāk par atpūtu, Savina izveidojusi zemnieku saimniecību, vairāku hektāru platībā iestādījusi ābeles, bumbieres, ogulājus, iegādājusies tehniku un lopus. Tagad saimniecībā ir trīs desmiti gaļas liellopu, zirgs, piecas cūkas, astoņas aitas. sešas slaucamas govis, kuras katru dienu tiek slauktas ar rokām. Tad nu ikreiz viņas kūtī saskrienot visas apkārtnes četrkājainie bomzīši – izrādās, ka arī kaķis jūt, kur tiek slaukta govs. “Te jau gandrīz nav kaimiņu, visi izmiruši. Gleizdovā mana tēva māja tukša, tepat kaimiņos Drežderu māja tukša, Ontika, mana krustdēla māja tukša. Gleizdovā viens pats Obrumāns Onufrijs, tam jau 92 paliks. Es gandrīz vai pati jaunākā te esmu. Neko no citiem neprasu, man visa kā gana, sviesta, biezpiena, gaļas. Man viss savs.”
Arī par veselību stiprā sieva nesūdzas. “Es neatceros, kad pēdējo reizi pie ārsta biju. Kad plaušu karsonis bija, tad špricēja zāles. Bērni slimnīcā gan dzima – Antons Rogovkas slimnīcā, Pēterītis Strūžānos, jaunākais, Arnolds, jau Rēzeknē.”
Par grūtumiem nerunā
Par bēdīgo Savina vairs negrib runāt, gluži kā tas kaķītis Kārļa Skalbes pasakā. Vecāmāte šķirsta fotogrāfiju albūmus, kur acu priekšā zib dzīve, raiba un krāsaina – pēc melnbaltajām bēru bildēm nāk gan mazbērnu pirmie septembri skolā, gan Pirmās Svētās komūnijas brīži un citi svētki. Visur Savinas bērni glīti saposti, priecīgi un smaidīgi, nemaz neatšķiras no pārējiem. Tālāk nāk līksmās skolu un studiju gadu fotogrāfijas. “Bērniem es teicu – mācieties, mācieties, kamēr es dzīva un varu palīdzēt. Cik varēšu, atdošu pēdējo.” Tagad mazmeitas jau izstudējušas, mazdēli strādā, arī vecaimātei palīdz tikt galā ar saimniecību. Arī paši mazākie paaugušies -- Natālija mācās jau 8. klasē, ņiprais Albertiņš iet Ilzeskalna pagasta bērnudārzā.
“Bērni negrib, lai par skumjo runāju. Kam tas visiem jāzina? Viegli vai grūti, ir jādzīvo. Bērni manu mūžu arī ir darījuši priecīgāku, jo -- ko tad es te vecumā viena pati te kūkotu, tikai sūrotos un nāvi gaidītu. Paldies, Dievam, tie pirmie bērni jau izvilkti, cik Dievs ļaus, tik arī šos pavilkšu,” saka Savina.
“Savina Gailume ir ārkārtīgi strādīga, viņai ir liela saimniecība. Tajā strādā mazbērni, piepalīdz arī viens strādnieks,” - saka Nautrēnu pagasta pārvaldes sociālās darbiniece Ināra Šķestere. “Viņa ir piecus mazbērnus izaudzinājusi, tagad audzina mazos. Mazais Alberts gan apmeklē diennakts bērnudārzu, taču Savina par viņu ļoti rūpējas – viņa nevar citādi, jo jāvada saimniecība.”
Savinu Gailumi “Latvijas lepnuma” balvai pieteica Rēzeknes novada Ilzeskalna pagasta pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja Marija Andina. “Kādu dienu, kad Savina atveda zēnu uz "dārziņu," es viņai jautāju: '"Kā jūs to visu spējat?" Sekoja atbilde- Redzi, meit, dzīvē cilvēkam ir doti divi krusti- dzelzs, kuru var salocīt, iztaisnosi un tālāk iesi, bet cementa, ja kritīs - sadrups mazās daļiņās, kuras ir jāsaliek kopā. Tā es nesu to otro krustu un savu dzīvi kā mozaīku lieku pa daļiņām kopā. Man ir jābūt stiprai, jo vai tad asaras palīdzēs? Dažreiz sirds no bēdām kliedz un tu neko nevari izdarīt - ir jādzīvo. Viegli man nav, bet cenšos visu plānoto izdarīt. Cilvēkam ir jādomā, jo savādāk nav iespējams dzīvot."
Anna Rancāne
Foto: Aivars Liepiņš, Diena

AL1_6662 AL1_6634 AL1_6576 AL1_6554 AL1_6523 AL1_6073 AL1_5704 AL1_5390 AL1_5374 03.12.2014. Latvijas lepnums 2014. Noslēgums. Noslēguma ceremonija. Foto: Aivars Liepiņš

Noklikšķini, lai noklausītos iezīmēto tekstu!